Manā mūžā Valentīndiena ir bijusi tikai viena un īpaša — tā ilgst jau gadu. Tieši pirms gada mani atrada pirms 40 gadiem zudušais draugs, ar kuru bijām draudzējušies vairāk nekā piecus gadus.
Manā mūžā Valentīndiena ir bijusi tikai viena un īpaša — tā ilgst jau gadu. Tieši pirms gada mani atrada pirms 40 gadiem zudušais draugs, ar kuru bijām draudzējušies vairāk nekā piecus gadus.
Romantiskā vecmāmiņa
Iepazināmies 1957. gada rudenī, dodoties talkā kolhozam. Dzīvojām kultūras namā, vakaros daudz dejojām patafona mūzikas pavadījumā, spēlējām spēles, gājām “ābolos”. Dienā — darbs linu druvā. Linus plūcot, iepazinos ar paralēlklases puisi — jautru, simpātisku, asprātīgu. Viņš patika arī citām meitenēm, taču uzmanība tika man.
Pēc 8. klases beigšanas mans draugs turpināja mācības Rīgā, arodskolā, pēc tam tehnikumā. Vēlāk arī es pārgāju mācīties uz Rīgu. Beidzu vidusskolu, sāku strādāt. Kopā ar draugu apmeklējām kino, teātri. Izrādē “Palmas zaļo vienmēr” dzirdējām dziesmu “Silavas valsis”, to izvēlējāmies par savu himnu.
Draudzība pārauga mīlestībā — tīrā, bez seksa. Un tad nāca cits… Nedaudz vecāks (4, 5 gadus). Interesants, gudrs. Kādu laiku satikos ar abiem, kamēr viltība atklājās. Mans mīļotais pārdzīvoja, atsūtīja vēstuli, kurā lūdza izlemt, pie kura palikšu.
Kad izlēmu, bija jau par vēlu. Viņš bija aizsūtīts praksē uz kādu pilsētu, kur steigā iepazinis un apprecējis citu. Neveiksmīgas laulības, tad armija, otrreiz ne īpaši veiksmīgas laulības, meita, mazbērni.
No armijas saņēmu viņa vēstuli, kad jau biju precējusies.
Manā laulībā (39 gadi) bijuši gan skumji, gan priecīgi brīži. Prieks par bērniem, mazbērniem, sāpes par neuzticību, alkohols, nodevība, nožēla un vīra smaga slimība. Tad sirsnība, pienākums, it kā vienmuļa dzīve.
Pirms gada, tieši Valentīndienā, pie mana dzīvokļa durvīm atskanēja zvans. Kāds simpātisks vīrietis no ziedu salona “Fantāzija” bija atnesis man ziedus no nezināma sūtītāja. Mans jaunības draugs bija pasūtījis pārsteigumu. Brīnišķīgā, neaizmirstamā Valentīndiena! Savā ilgajā mūžā neesmu saņēmusi tik ļoti skaistu ziedu pušķi, rotātu sirsniņām, lentītēm un pērlītēm. Ilgi sēdēju, drebošajās rokās turot pasakaino pušķi, kamēr attapos, ka ziedi jāieliek vāzē.
Mēnesi mani ziedi nevīta. Katru vakaru, gulēt ejot, skūpstīju un noglāstīju ziedus, domās mīļi pieminot viņu. Jutos kā jaunībā.
Ik nedēļu viņš man zvanīja, jo dzīvo kādā skaistā Vidzemes pilsētā. Nebijām redzējušies 40 gadu, taču pēc balss likās, ka īpaši mainījies viņš nav.
Brīžiem jutu, ka viņam nodreb balss, atceroties kopīgi piedzīvotus notikumus. Kādu dienu viņš piezvanīja un teica: “Dzirdēju mūsu himnu!”. Rudens vakarā klausulē izdzirdēju dziesmas vārdus: “Un starp simtām tikai tevi vienu…”.
Esmu saviļņota, laimīga, pilna dzīvesprieka visu gadu. Šajā laikā trīs reizes esam tikušies, joprojām patīkam viens otram. Savā 60 gadu dzimšanas dienā saņēmu no viņa mīļu dāvanu un konfektes “Serenāde” — tādas viņš man nesa jaunībā. Bieži pārcilāju viņa pirmās un pēdējās rakstītās vēstules, fotokartiņas, pirmās sīkās dāvaniņas jubilejās. Atskaņoju viņa atstāto kaseti ar Čaka dziesmām. Mana sirds joprojām ir draugos ar prieku un joprojām deg.
Dzīve ir interesanta, pilnvērtīga, telefonsarunas turpinās.
Mana Valentīndiena nebeidzas — mēs vairs nepazaudēsim viens otru!
