Ir laiks, kad lapu plaukšanas brīnums zaļus iekrāso pat simtiem gadu vecus kokus un vismazāko asniņu vēl aukstajā zemē.
Ir laiks, kad lapu plaukšanas brīnums zaļus iekrāso pat simtiem gadu vecus kokus un vismazāko asniņu vēl aukstajā zemē. Man katrs pavasaris atnāk kā jauns un nebijis dabas veltījums mūsu, ziemas pelēcībā pagurušo cilvēku, spirdzināšanai. Māksliniece daba mani pārsteidz un iepriecina, tāpēc pavasarīgajās dienās gribas, lai cilvēki būtu laimīgi.
Pēc garajām brīvdienām, kurās paspēju diezgan daudz padarīt mājās un dārzā, arī apciemot tuviniekus, sākās darba ikdiena. Mana darbavieta jau daudzus gadus ir Valsts ieņēmumu dienests, kurā patlaban ir īpaši saspringts laiks, kas saistīts ar valsts noteiktajiem gada pārskatu un deklarāciju iesniegšanas termiņiem. Šie dokumenti ir saņemti, un mēs tos pārbaudām, veicam arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa atmaksu. Patīkami, ka nodokļu maksātāji arvien vairāk izmanto elektroniskās deklarēšanas iespējas. Būtiski, lai darbiniekiem pārbaudot garām nepaslīd neviena kļūda, tāpēc darba laikā, strādājot ar datoru, domas nedrīkst apkārt “klaiņot”.
Tuvojas nobeigumam parakstīšanās par grozījumiem Pensiju likumā. Arī es parakstījos un ceru, ka vajadzīgo parakstu skaitu savāks. Līdzšinējais pensiju likums jāmaina, citādi vecie ļaudis neizturēs milzīgās inflācijas sekas. Nevar taču dzīvot mūžīgās bailēs par eksistenci elektrības un gāzes cenu pieauguma dēļ.
Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze beidzot atzīst, ka Latvijā varēs pastāvēt tikai daži piena pārstrādes uzņēmumi, bet kas notiks ar pārējiem? Viņš iesaka pienu pārdot no fermām, taču tas nav problēmas risinājums. Pirms dažiem gadiem arī Aizkraukles tirgū varējām nopirkt lauku piena produktus, pienu māju pagalmos pārdeva apkārtnes govju turētāji, taču viņus visus “nolikvidēja” neizpildāmie noteikumi un tikpat neizpildāmās sanitārās prasības. Tad jau iznāk, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais.
Ko dara valdība? “Baro” tautu ar solījumiem. Var tikai skeptiski pasmaidīt par premjera Ivara Godmaņa nebeidzamajām ilūzijām apturēt inflāciju un līdz gada beigām samazināt to līdz vienciparu skaitlim. Tas ir kā sapnis vasaras naktī, pamošanās no kura var beigties ar valdības demisiju. Šie utopiskie solījumi ir kā divi upes krasti, nepārtraukti palielinot plaisu starp valdību un tautu.
Ieklausoties jaundibināto partiju teiktajā, var secināt, ka viņi visu “salikuši pa plauktiņiem” un uzskaitījuši Saeimas un valdības rupjākās kļūdas. Viss jau būtu labi, taču ne visas cīņas formas ir pieņemamas. Esmu šokēta par Latvijas himnas izmantošanu reklāmas klipā televīzijā. Štokenbergs ir pietiekami spilgta personība, lai izvēlētos citu formu devīzei: “Mēs gribam būt sadzirdēti!”. Himna ir tautas lūgšana, kuru atskaņo tikai svinīgos brīžos, un citur tai nav jāskan. Kāpēc gan šajā reklāmā melodiju nevarētu aizgūt no mūsu tautasdziesmu bagātā pūra? Te labi iederētos skumjā “Kas tie tādi, kas dziedāja bez saulītes vakarā…”. Vai tad tā nav, ka bieži bagāto valstu vidū jūtamies kā bārenīši un atstumtie? Kad skatos šo reklāmu, man šķiet, ka tās devīze ir: “Mēs gribam būt ievēlēti!”.
Es nožēloju, ka savulaik parakstījos par Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā. Ja būtu zinājusi, kāda nākotne mūs sagaida, ka mēs lielvalstu vidū būsim tikai kā smilšu graudiņš vai ūdens lāse jūrā, nebūtu parakstījusies. Zinu, ka tā šodien domā daudzi, bet vilciens ir aizgājis. Labāk būtu palikuši uz perona…
Neatkarības 18 gados daudz kas valstī nav sakārtots. Kaut vai ceļi. Tie kļūst arvien sliktāki, domāju, to aprūpētāju vainas dēļ. Atceros, kad uz Seci brauca eksprezidente Vaira Vīķe — Freiberga, ceļš bija tik gluds kā galds. Mēs to zinām, jo pirms prezidentes ierašanās darba lietās braucām uz Staburagu. Tātad, ja grib, visu var izdarīt, tikai diemžēl trūkst vēlēšanās un apziņas, ka valsts nauda domāta tautas labklājībai, nevis ministru, deputātu, viņu padomnieku algu palielināšanai un personīgo svinību rīkošanai. Arī Gaismas pils celtniecībai atvēlētie 135 miljoni ir par daudz liela summa. Kāpēc gan tur vajadzīgas neskaitāmas konferenču zāles un atpūtas telpas? Izklaides vietu Rīgā ir ļoti daudz, bet bibliotēkā cilvēki strādā un mācās. Labāk būtu padomājuši par autostāvvietas ierīkošanu, jo, izrādās, par to ir aizmirsts. Varbūt te varētu iztikt bez papildu tāmes?
Tikpat neizprotama ir valsts naudas tērēšana, “pateicoties” juristu kompetencei vai arī nekompetencei, sakarā ar bijušā lauksaimniecības ministra Daiņa Ģēģera lietu. Viņu tiesāja par ļaunprātīgu dienesta stāvokļa izmantošanu, taču šis kungs ne dienu cietumā nepavadīja, un 2005. gada augustā stājās spēkā spriedums par viņa attaisnošanu. Nu viņš no valsts pieprasa 80 tūkstošu latu sāpju naudu. Par kādu morālo kaitējumu vai sāpēm gan te var runāt? Šo summu labāk varētu ziedot slimajiem bērniem Labestības dienā. Nesaprotu, kā cilvēkam sirdsapziņa ļauj ņemt to, kas viņam nepienākas!
Tāpat nesaprotu tās mātes, kuras vīriešu dēļ var pakļaut dzīvības briesmām savus bērnus, kā tas notika ar trīsgadīgo meitenīti Rīgā. Vardarbība sabiedrībā un ģimenēs vērojama arvien biežāk. Diemžēl valdība te ir diezgan bezspēcīga. Daudz paveic sociālie dienesti un bāriņtiesas. Par to pārliecinājāmies, uzzinot, cik profesionāli rīkojusies Daugavpils bāriņtiesas priekšsēdētāja Ligita Strazda, pēc 16 gadiem atrodot nozagto zēnu.
Priecājos par gaišajiem mirkļiem, kurus guvām, 75 gadu jubilejā atceroties dzejnieku Imantu Ziedoni. Savulaik viņš uzrakstīja “Poēmu par pienu”, nu varbūt vajadzētu rakstīt poēmu par ūdeni, jo no piena sākam atradināties.
