Mārtiņos 65 gadu jubileju svin Genovefa Čipāne no Odzienas. Mūžs pavadīts, strādājot lauksaimniecībā, bet šobrīd pat veselības problēmas nespēj enerģisko kundzi noturēt mierā.
Mārtiņos 65 gadu jubileju svin Genovefa Čipāne no Odzienas. Mūžs pavadīts, strādājot lauksaimniecībā, bet šobrīd pat veselības problēmas nespēj enerģisko kundzi noturēt mierā. “Cilvēkam vajag kustēties, tāpēc jāstrādā,” pārliecināta jubilāre.
Kad Odzienas pusē apjautājamies ceļu uz “Ūzēnu” mājām, pārdevēja vietējā veikalā vēl piemetina: “Geņa ir ļoti sirsnīgs un jauks cilvēks.” Genovefas kundze gan pirmajā mirklī samulst, bet, vedinādama istabā, bilst: “Ko nu lauku cilvēkam daudz par sevi stāstīt. Allaž bijis smagi jāstrādā, un arī veselība sāk “klibot”.”
Genovefas Čipānes dzimtā puse ir Latgale. Ģimenē, kurā auga trīs māsas un trīs brāļi, Genovefa ir jaunākā no meitām. Nu divi brāļi jau miruši.
Apprecas ar draudzenes brāli
Pēc Višķu tehnikuma beigšanas jauno agronomi norīko darbā uz saimniecību “1. maijs” toreizējā Pļaviņu rajonā. Vēlāk nodibina sovhozu Vietalvā, un Genovefas kundze sāk strādāt tajā. Ilgus gadus viņa bijusi gan zootehniķe, gan iecirkņa brigadiere. “Lai gan mācījos par agronomi, apguvu arī lopkopību, tā ka šī joma man nebija sveša,” atceras Genovefas kundze. “Allaž esmu mācējusi saprasties ar cilvēkiem, katram vajadzīga sava pieeja un labvēlīga attieksme, tad nebūs domstarpību.”
“Odzienas pusē sastapu arī savu nākamo vīru Andreju. Viņa māsa bija mana draudzene, tā arī viens otru pamanījām. Mans vīrs nomira pirms trijiem gadiem, nu saimniekoju viena.”
Bez vakuuma govi neizslaukt
Mājas darbos mātei daudz palīdz dēls Arnis. Viņš strādā Iršos, un, kad dēls ir darbā, galā jātiek vienai. “Veselība pasliktinājusies, pirksti stīvi, un abas gotiņas ar rokām vairs nevaru izslaukt. Man pirkstos vairs nav vakuuma, jāslauc ar aparātu,” smej saimniece. Genovefas kundze izaudzinājusi arī meitu Modru, viņa ir skolotāja Neretā.
Veikalā segas nepērk
Veselības dēļ novārtā paliek arī Genovefas kundzes vaļasprieks — aušana. To viņa iemācījusies no savas mātes, bet stelles mantojusi no vīramātes. “Kad es augu, Latgalē vai katrās mājās auda. Mūsmājās visas segas un sedziņas ir pašas austas,” saka jubilāre, rādīdama skaistas rakstainas segas. “Nu lielus darbus vairs neaužu — pirksti neklausa, diegus nītīs nevaru ievērt.”
Genovefas kundze bilst, ka aušanas prasmi cerot iemācīt arī vienīgajai mazmeitai Sarmītei. Viņai interesējot, bet, kā jau bērnam, viss ātri apnīkot. “Arī meitai un dēlam allaž patika iesēsties stellēs. Meita prot noaust mazus darbiņus,” stāsta māte.
Jubilārei ļoti patīkot arī sēņot, bet nu var aiziet tikai līdz tuvējai mežmalai. Lai vai kā, arī šoziem sagatavoti sēņu konservi ziemai.
Vajag veselību
Kad vēlamies Genovefas kundzi nofotografēt, viņa iebilst: “Ko nu niekosies, smiņķa ar” nav, ar ko tās grumbas aizzieķēt!”. Un reizē nosmejas, atceroties, kā reiz mazmeitiņa, vērodama jaunības dienu albumu, brīnījusies — vecomāt, tā esi tu? “Vai tu domā, ka man visu mūžu grumbas bijušas?” atsmējusi vecmāmiņa.
Jubilejā Genovefas kundzi apciemos draudzenes un kaimiņienes, arī bērni. Visvairāk viņai gribētos saņemt to, ko neviens nevar uzdāvināt, — veselību.
