Jau kopš 1984. gada Kokneses vidusskolas absolventi un skolotāji pārrunāja jautājumu par bijušā skolas direktora, izcilā pedagoga, zinātnieka Ilmāra Gaiša vārda piešķiršanu Kokneses vidusskolai.
Jau kopš 1984. gada Kokneses vidusskolas absolventi un skolotāji pārrunāja jautājumu par bijušā skolas direktora, izcilā pedagoga, zinātnieka Ilmāra Gaiša vārda piešķiršanu Kokneses vidusskolai. Nu mūsu skola ir kļuvusi par Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolu.
2001. gadā Kokneses vidusskolas absolventi pulcējās 8. salidojumā. Šajā tikšanās reizē viņi ar saviem parakstiem atbalstīja senloloto ieceri — nosaukt skolu I. Gaiša vārdā, tāpēc lūdza absolventu lēmumu tālāk realizēt tagadējam skolas direktoram Mārim Reinbergam.
I. Gaišs par Kokneses skolas direktoru kļuva 1954. gadā, kad vidusskola tikai radās. Direktors izvadījis dzīvē Kokneses vidusskolas 30 izlaidumu absolventus. Nē, tie bija 29 izlaidumi, trīsdesmito viņš nepiedzīvoja, līdz tam bija palicis tikai nieka viens mēnesis…
Katram skolotājam darba mūžā jāsaprot, ka skolu pabeidz vieni, bet citi nāk vietā. Tomēr ikvienam pedagogam ir būtiski, lai absolventi ne tikai saglabātu iegūtās zināšanas, bet atcerētos visu labo un balto, ko skola devusi. To gan nevar noliegt, ka I. Gaiša audzēkņi viņu ne tikai zina, bet arī atceras ar labu vārdu un pateicību, turpina viņa aizsākto darbu. Gandrīz puse mūsu skolas pedagogu ir Kokneses vidusskolas absolventi, arī daudzi citi mūsu skolas bijušie audzēkņi strādā par skolotājiem gan Aizkraukles rajonā, gan citur valstī.
Būt skolotājam — tam ir jābūt aicinājumam, pārliecībai, un Ilmāram Gaišam tāda bija. Kādā jubilejas reizē viņam jautāja: “Kas ir jūsu vaļasprieks?”. Viņš atbildēja: “Būt pedagogam.”
Pedagoģija — tas ir vairāk nekā iet klasē un mācīt bērnus. Pedagoģija ir zinātne, kuru var apgūt, bet kurā var arī meklēt un radīt jaunas nianses. I. Gaišam piemita šī prasme un vēlme — meklēt pedagoģijā to, kas palīdz augt par patiesu cilvēku, viņš bija skolotājs, kurš ne tikai meklēja, bet arī atrada. Tieši tāpēc I. Gaišs bija viens no retajiem skolu direktoriem, kurš bija pedagoģijas zinātņu kandidāts. Viņš rosināja savus kolēģus un audzēkņus neapstāties pie sasniegtā. Arī es, tāpat kā mani skolasbiedri, pirmās iemaņas zinātniskā darba rakstīšanā jau vidusskolas laikā guvu no skolas direktora. Man I. Gaišs bija arī diplomdarba zinātniskais vadītājs, kad beidzu Latvijas Universitāti.
Pedagoģijas zinātņu kandidāta Ilmāra Gaiša vadītā Kokneses vidusskola bija arī augstskolu jauno pedagogu mācību bāzes skola. 2000. gadā, piedaloties Baltijas pedagoģijas vēstures asociācijas pilnsapulcē, pārliecinājos, ka Ilmāru Gaišu saistībā ar Kokneses vidusskolu un pedagoģijas zinātni atceras un piemin joprojām. Žēl, ka ne visi koknesieši prot novērtēt I. Gaiša ieguldījumu.
Var, protams, jautāt — kāpēc tik daudz jāspriedelē par direktoru, pedagogu, zinātnieku, kurš dzīvoja “nepareizā” laikā? Te gribas piebilst visiem zināmu patiesību — mēs paši neizvēlamies, kad mums piedzimt, kad dzīvot, kad mirt. Mūsu ziņā vienīgais ir, kā dzīvot. Jebkurš baltais, ja viņu sāk bružāt, kļūst melns.
