Daila Strika ir nesen atvērtā Jaunjelgavas novada dienas centra bērniem un ģimenēm vadītāja. Pirms tam strādājusi gan privātskolā Rīgā, gan Bebru internātvidusskolā.
Ir daudz
ideju
— Kāpēc izvēlējāties skolotājas profesiju?
— Jau pamatskolā nolēmu — būšu skolotāja. Beidzot pamatskolu, gan domāju, ka varētu būt žurnāliste, bet šis sapnis diemžēl nepiepildījās. Lai pēc vidusskolas iestātos Sociālo zinību fakultātē, bija pārāk augstas prasības. Vidusskolā jau piedalījos konkursā “Vēlos būt skolotājs”, līdz ar to ieguvu iespēju mācīties budžeta grupā Rīgas pedagoģijas un vadības augstskolā.
— Kopš augstskolas beigšanas visu laiku esat skolotāja?
— Pirmā darbavieta man bija bērnu centrā kādā no Rīgas lielveikaliem, esmu strādājusi arī privātskolā. Pēc tam — Bebru internātvidusskolā un tagad dienas centrā.
— Tomēr izlēmāt strādāt dienas centrā?
— Tas bija gan izaicinājums, gan iespēja strādāt ar bērniem, kas man patīk un sniedz gandarījumu. Mums ir daudz dažādu ideju, kuras vēlamies piepildīt. Bērni te varēs attīstīt dažādas iemaņas un prasmes — zīmēt, veidot no dažādiem materiāliem, spēlēt lomu spēles. Būs arī tematiskās dienas, piemēram, lasīšanas diena. Tā kā mums ir sava virtuve, varētu rīkot arī kulinārijas dienu. Mums ir iecere līdzās centram izveidot pat nelielu dārziņu, kurā varētu audzēt dārzeņus, mācot bērniem saimniekot, un pēc tam izaudzēto kopīgi pārstrādāt.
Protams, arī māmiņas ar saviem mazajiem un jaunieši te vienmēr ir gaidīti. Palīdzēsim realizēt ieceres, telpas un iespējas mums ir. Pagaidām ir maza senioru aktivitāte, bet pie tā strādājam.
Plusi un mīnusi ir visur
— Esat strādājusi gan privātajā, gan valsts skolā. Kāda ir atšķirība?
— Nenoliedzami, tā ir pamanāma. Privātskolās bērni aug it kā inkubatorā. No rīta vecāki viņus atved uz skolu džipā un vakarā paņem no skolas. Vai viņi redz, kāda ir reālā dzīve? Liela daļa no viņiem pat nezina, kā tramvajā iekāpt.
Atšķirība ir arī starp pilsētas un lauku skolas bērniem. Te gan jāsaka, ka gan pilsētas, gan lauku skolās ir savi plusi un mīnusi. Lauku skolās bērni ir iejūtīgāki un labsirdīgāki. Pilsētās, īpaši Rīgā, skolēni ir atvērtāki. Protams, viņiem ir lielākas iespējas izpaust sevi.
— Kā vērtējat skolu programmās paredzēto?
— Viss atkarīgs no skolotāja. Pēc pieredzes zinu, ka bērniem jāmāk mācību vielu izklāstīt. 7. klasē mācījāmies par Veidenbaumu, un, ticiet vai ne, bija daudz bērnu, kuriem viņš iepatikās. Tomēr ne vienmēr viss ir atkarīgs no zināšanām, bērnam ir svarīgi izprast to, kā jādzīvo. Kad man būs bērni, noteikti pievērsīšu uzmanību tam, kā viņi skatās uz dzīvi. Diemžēl liela daļa bērnu draugus vērtē pēc tā, kāda sociālā situācija ir viņu vecāku ģimenē. Tā ir mūsdienu realitāte, īpaši pilsētu skolās.
Arī lietvedis var būt radošs
— Esat strādājusi arī par lietvedi. Kāpēc tāda izvēle?
— Šo darbu pieņēmu, kad strādāju privātskolā, kur diemžēl to, ko darīju, nenovērtēja.
Tas ir mīts, ka lietveža darbs ir “sauss”. Strādāju celtniecības uzņēmumā, un esmu viena no krīzes upuriem, jo uzņēmums laikā, kad sākās tā saucamā krīze, bankrotēja. Tā tomēr bija laba pieredze.
Arī ar pieaugušiem cilvēkiem var strādāt radoši, piemēram, organizēt dažādus pasākumus. Teiksim, sarīkot orientēšanos birojā vai sagatavot Valentīndienas apsveikumus. Pēc tam biju patīkami pārsteigta, kad arī pati dzimšanas dienā saņēmu īpašu apsveikumu — ierāmētu foto ar parakstu “Labākais celtnieks”.
— Jūs teicāt, ka vaļasprieks ir būt laimīgai. Kā tas izpaužas?
— Par to, protams, var pasmaidīt, bet tāds tiešām ir mans dzīves moto. Ļoti patīk literatūra. Tikai diemžēl lasīšanai atliek maz laika. Pēc garas darba dienas nav lielas vēlēšanās vēl ķerties pie grāmatas.
— Ko jūs labprātāk lasāt?
— Kādreiz vairāk lasīju detektīvromānus, pat “Fantomasu” esmu izlasījusi. Tagad patīk Paulu Koelju grāmatas. Iepatikušies arī Gabriela Garsijas Markesa darbi. Bet tomēr nevaru teikt, ka man ir mīļākas vai nemīļākas grāmatas vai autori. Ja uzzinu par kādu labu grāmatu, to cenšos izlasīt. Arī dzeja man patīk. Pēdējā laikā iepaticies tas, ko rakstīja Mārtiņš Freimanis.
Domas ir
savādākas
— Varbūt arī pati rakstāt dzeju?
— Jā, tas ir vēl viens no maniem vaļaspriekiem. To daru jau kopš 16 gadu vecuma. Protams, tagad dzejoļi ir mainījušies, un domas ir savādākas. Nez vai to, kas rakstīts pirms teju divdesmit gadiem, kādam patiktu lasīt.
Domāju pat izdot dzejas grāmatu, tikai sev un draugiem. Jau tagad manus dzejoļus var izlasīt draugiem.lv.
Daļēji izdevies piepildīt sapni būt žurnālistei. Kad strādāju Bebros, sākām izdot skolas avīzi. Rakstīšana man nekad nav sagādājusi grūtības.
— Vai jums ir vēl kāda aizraušanās?
— Arī dziedāt man vienmēr paticis. Kad strādāju Bebru internātskolā, izveidojām pat savu ansambli. Dziedājām ne tikai pagastā, bet arī visā novadā.
— Kādu mūziku jūs klausāties?
— Pēdējā laikā ļoti iepatikusies Nora Džonsa, bet klausos arī “smagāku” mūziku, teiksim “Bon Jovi”. Viss atkarīgs no mirkļa noskaņas.
