Skrīverietis Tālivaldis Paulis ir Kokneses mežniecības Skrīveru pagasta mežsargs. Taču viņa sirds pieder ne tikai mežam — Pauļa kungs kopā ar sievu Lilitu audzina trīs bērnus, dzied trijos koros un divos vokālajos ansambļos.
Skrīverietis Tālivaldis Paulis ir Kokneses mežniecības Skrīveru pagasta mežsargs. Taču viņa sirds pieder ne tikai mežam — Pauļa kungs kopā ar sievu Lilitu audzina trīs bērnus, dzied trijos koros un divos vokālajos ansambļos.
Tēva pēdās
— Kāpēc izvēlējāties mežsaimnieka profesiju?
— Mans tēvs bija mežsargs Meņģeles kolhozā. Vasarās gāju viņam palīgā. Kopā dastojām, stigojām, mērījām kokus, kopām jaunaudzes un darījām citus darbus. Tā pamazām mežu iemīlēju. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē. No toreizējās Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecības man bija norīkojums. Saņēmu nedaudz lielāku stipendiju kā citi studenti.
— Vai bija daudz jāmācās?
— Mežsaimniecības fakultātē vienmēr ir ļoti liels konkurss. Tāpēc, lai sekmīgi nokārtotu iestājeksāmenus, krietni jāmācās gan pamatskolā, gan vidusskolā. Jāmācās fizika, ķīmija, matemātika. Man sekmes bija labas, un es iekļuvu studentu skaitā. Arī pirmajos kursos neklājas vieglāk kā vidusskolas pēdējās kasēs. Priekšmeti ļoti līdzīgi, tikai jāmācās vēl vairāk. Vēlāk, kad sākās speciālie priekšmeti, man bija vieglāk, jo daudz ko jau zināju no kopīgās darbošanās ar tēvu. Bija vismaz nojausma par mežā notiekošo. Tiem, kuriem šādas pieredzes nebija, klājās grūtāk.
Sāk kā vietnieks
— Vai pēc augstskolas beigšanas strādājāt Jaunjelgavas mežrūpniecības saimniecībā?
— Nē, mana pirmā darbavieta bija Skrīveru mežniecībā. Sāku kā mežziņa vietnieks. Mežzinis toreiz bija Laimonis Lūsis. Nu jau viņš kādu brīdi ir aizsaulē. Mans darbs bija saistīts ar “papīriem” un meža apsaimniekošanu. Tolaik jau viss nebija datorizēts, kā tas ir tagad. Lai gan daudzās jomās arī šobrīd ir pamatīgi papīru plūdi.
— Vai tolaik mežu stādīja vairāk?
— Kā lai saka! Tolaik stādīja daudz, taču ne vienmēr šis darbs bija mežsaimnieciski pamatots. Lielās platībās stādīja egles, reizēm neņemot vērā, vai augšanas apstākļi konkrētajā vietā šai koku sugai ir piemēroti. Šobrīd, kad par katru stādiņu jāmaksā un jārēķina vēl jaunaudzes kopšanas izdevumi, rīkojas daudz racionālāk, stādīšanai izvēloties vietu, kur egles labi aug un kur jau iepriekš egle bijusi valdošā suga. Pie mums valdošais ir lapukoku mežs. Tas iesējas pats, un pēc kāda laika vajag tikai izretināt un kopt, lai spēcīgākajiem kokiem uzlabotu augšanas apstākļus.
Meža kontrolieris
— Kādi šobrīd ir mežsarga uzdevumi?
— Tā kā ar saimniecisko darbību šobrīd nodarbojas valsts akciju sabiedrība “Latvijas valsts meži”, Valsts meža dienestam atvēlēta kontroles funkcija. Pārbaudām, kā iestigo cirsmas, kā notiek izstrāde, vai necērt par daudz un nevietā, vai neizbrauc pārāk dziļas rises, vai pienācīgi kopj jaunaudzes, un citus darbus.
— Meža ceļos un cirsmās bieži vien redzētas ļoti dziļas rises. Vai mežizstrādātājus šajā ziņā var ietekmēt?
— Protams. Ja rises ir pārāk dziļas, tās liek nolīdzināt, ja to nedara, jāmaksā naudassods. Privātmežā šādu problēmu ir mazāk. Neviens saimnieks taču nepieļaus, ka mežu sabojā konkrētajai vietai nepiemērota tehnika. Meža privātīpašnieki parasti kokus cērt ziemā, kad uzsalis un traktors zemsedzi nebojā. Savukārt lielajiem uzņēmumiem ir plāns un jācērt tad, kad tas paredzēts, nevis gaidot piemērotākus laika apstākļus. Taču lielie izstrādātāji cenšas izdangātās vietas nolīdzināt.
Cita darba specifika
— Dzirdēti iebildumi, ka mežsargu apgaitas ir pārāk lielas. Vai tā ir?
— Savlaik apgaitas patiešām bija mazākas, taču arī darba specifika bija citāda. Protams, ja vienā apgaitas malā cērt, otrā nevar dzirdēt. Taču tāpēc jau mums ir tikai kontroles funkcija. Vienam vairāk valsts meža, citam — privātīpašnieku mežs. Manā apgaitā privātmežs ir aptuveni 1000 hektāru platībā, bet valsts mežs — ap 3500 hektāru. Valsts mežu uzraudzīt ir vieglāk, turklāt daudz kas atkarīgs arī no cilvēkiem, ar kuriem jāsadarbojas. Man ir paveicies, jo no valsts akciju sabiedrības šajā apkaimē darbus vada Madlienas iecirkņa vadītājs Andis Dzērve. Viņš ir pieredzējis mežzinis ar augstu atbildības izjūtu. Skrīverietis Dzērves kungs savlaik strādāja Valsts meža dienesta sistēmā un zina, kādas ir mūsu prasības.
— Vai bieži konstatējat meža zagļu rosīšanos?
— Pēdējā laikā tādu gadījumu ir maz. Pērn uzrakstīju tikai vienu protokolu. Skrīveru apkaimē nav tāda meža, kurā var “ieskriet”, kaut ko vērtīgu ātri nozāģēt un pazust. Vairāk ir pārkāpumu, kad nocērt par daudz vai nejauši pārkāpj cirsmas robežu.
Medībās vairs neiet
— Vai arī pašam pieder kāds stūrītis meža?
— Jā. Ir desmit hektāru tēva meža Meņģeles pusē. Tajā strādājot, mani pārņem mazliet smeldzīgas izjūtas — tās ir atmiņas par tēvu, par paša bērnību. Tomēr labi, ka ir vieta, kur sakārtot domas un saprast, ka dzīve nav tikai svētki, prieks un laime, bet arī skarba ikdiena. Vienlaikus saproti, ka dzīve nestāv uz vietas, tā turpinās, lai arī kas notiktu.
— Vai jūsu vaļasprieks arī ir saistīts ar atpūtu mežā?
— Kādu laiku biju mednieks. Taču šis vaļasprieks ir laikietilpīgs. Man ļoti patīk dziedāt, un šobrīd piedalīšanās pašdarbībā ņēmusi virsroku pār medībām. Bise man ir veca un būtu jāmaina, bet tas ir dārgs prieks. Un dalības maksa kolektīvā arī ir visai augsta, tāpēc vismaz pagaidām labprātāk eju dziedāt korī. Taču tas nenozīmē, ka pēc kāda laika nevarētu atgriezties mednieku pulkā.
Uzvar dziesma
— Kurā korī dziedat?
— Es dziedu pat trijos koros: divos vīru koros — meža darbinieku vīru korī “Silvicola”, “Absolventos” Rīgā un Skrīveru jauktajā korī “Dīvaja”, kā arī divos vokālajos ansambļos.
— Kā spējat visam rast laiku?
— Tas nav tik sarežģīti, kā šķiet. “Absolventos” mēģinājumi ir reizi nedēļā pirmdienās. Es gan braucu tikai divas reizes mēnesī. Skrīveros mēģinājumi ir ceturtdienās, savukārt “Silvicolā” mēģinājumi ir reizi mēnesī sestdienā. Parasti tie notiek katru reizi citā vietā, par ko paziņo iepriekš. Tā kā vakarā ir koncerts, satiekamies jau dienā un trīs, četras stundas mēģinām, bet pēc tam dziedam. Ir repertuārs, kuru dziedam katru reizi. Koris ir sadalīts ansambļos pa novadiem. Tajos tad arī mācāmies jaunas dziesmas. Tā ka paspēt var, ja vien ir vēlēšanās.
Sapņo par Barselonu
— Vai ar koriem dodaties arī ārzemju braucienos?
— Nesen “Silvicola” atgriezās no koru festivāla Barselonā. Arī es biju Spānijā. Tas bija ļoti skaists brauciens. Dziedājām latviešu tautasdziesmas. Klausītājiem patika. Apskatījām arī Barselonu. Lieliska pilsēta, taču ar to vēl nekas nav pateikts. Gribētos uz turieni aizvest arī sievu, taču nezinu, kad tas izdosies. Esam apņēmušies braukt ārzemju ceļojumos, kad bērni būs paaugušies un nebūs tik daudz sadzīves problēmu.
— Kurš no koriem sirdij ir tuvāks?
— Godīgi sakot, uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Katram korim ir savs skaistums, tāpēc nevienam nevaru pateikt — nē. Ja koncerti ir vienlaikus, jāizvēlas, uz kurieni nebraukt, lai ļaunums būtu pēc iespējas mazāks.
— Kad aizrāvāties ar kordziedāšanu?
— Kad mācījos Lauksaimniecības akadēmijā, dziedāju vīru korī “Ozols”. Tur arī tā pa īstam aizrāvos ar dziedāšanu. Pēc studijām nebija īsti kur dziedāt. Uz “Absolventiem” mani uzaicināja kolēģis, kurš tur jau dziedāja. Man iepatikās, un šajā korī es dziedu vēl šodien, jau 22 gadus.
— Vai dziedat arī mājās?
— Kādreiz diezgan bieži dziedājām svētkos, tagad — tikai Ziemassvētkos. Sieva Lilita arī dzied Skrīveru jauktajā korī, un ar to pietiek. Ja nu retu reizi pamēģinām kādu dziesmu pirms koncerta.
— Kāda mūzika jums patīk?
— Klasiskās mūzikas skaņdarbi vīru koriem, tautasdziesmu apdares jauktajiem koriem, Raimonda Paula dziesmu apdares. Ļoti skaistas ir arī Imanta Kalniņa dziesmas, taču tās ir sarežģītas un grūti izdziedamas. Ja dziesma īsti neskan, gandarījuma nav.
Ģimenei neatsaka
— Vai veltāt laika arī ģimenei?
— Protams. Vasarā strādājam dārzā, remontējam māju. Ziemas vakaros šad tad spēlējam novusu un risinām krustvārdu mīklas. Nav jau tā, ka darbā jābūt gluži vai visu diennakti. Zinu labas ogu un sēņu vietas, taču noteikti ir cilvēki, kas šajā ziņā mežu pārzina daudz labāk nekā es. Turklāt, ja ģimeni aicinu uz mežu, ne reizi nav bijis tā, ka atsaka. Bieži vien tad tiek atlikti malā citi iesāktie darbi. Kopā braucot pa mežu, esam redzējuši ganāmies aļņu govi ar diviem teļiem, citas interesantas meža dzīves ainiņas. Tikai jābūt uzmanīgam vērotājam, un mežā atklāsies pavisam cita pasaule. Mežs mainās katru dienu.
— Vai arī jūsu bērni interesējas par darbu mežā?
— Nē. Viņi, šķiet, izvēlēsies citas profesijas. Vecākais dēls Rīgā studē biznesa vadību un ir aizrāvies ar taustiņinstrumentu spēli. Savukārt jaunākie dvīņi vēl mācās skolā, taču arī viņi par manu darbu interesējas maz.
— Vai pats savu izvēli nenožēlojat?
— Nē. Es nemaz nevaru iedomāties, ka varētu darīt ko citu. Ja reiz esi izvēlējies mežu, tad visam mūžam. Vīri mēdz jokot, ka mežsaimnieks — tā nav profesija, bet gan neārstējama diagnoze.
