Šķiet, šobrīd svarīgs tikai izdzīvošanas jautājums. Un izdzīvot katrs cenšas, kā prot, arī zogot. Apsardzes firmas “G4S Latvia” statistikas dati liecina, ka arvien pieaug pārtikas preču zādzību skaits. Zagļus var iedalīt : jaunieši, kuri mēģina kaut ko piesavināties azarta dēļ; cilvēki, kuri vairs nespēj izdzīvot un nomaksāt kredītus; zog, kā ejot uz darbu — iegūto realizē; cilvēki, kuriem zagšana ir dzīvesveids.
Pagājušajā nedēļā, iepērkoties lielveikalā, biju aculieciniece pavisam nekautrīgam zagšanas mēģinājumam. Vīrietis ap četrdesmit, ģērbies gluži pieklājīgi, stūķēja vējjakas iekškabatā trifeļu kārbu un pudeli krējuma liķiera. To redzēja arī citi pircēji, tostarp vīrieši, taču neviens neko neteica, neaizrādīja, nepasauca apsargu. Tikai pavadīja zagli izbrīnītiem skatieniem. Pārsteidza cilvēku vienaldzība — kamēr neapzog mani viss kārtībā. Paņēmis vēl pāris šokolādes tāfelīšu, garnadzis devās prom, taču tālāk par veikala ārdurvīm netika — tur viņu jau gaidīja apsargs. Par zādzībām pēdējā laikā dzirdu aizvien biežāk: paziņai mēneša laikā nozagti divi mobilie telefoni, bet kaimiņiene sūdzējās, ka apzagta dārza mājiņa. Nekas vērtīgs neesot bijis, tomēr paņemts viss — pāris vecu lāpstu, grābeklis un spaiņi. Tā teikt, zog visu, kas nav piesiets. Komiska situācija nesen gadījās arī man pašai — gaidot viesus, istabā uz galda liku traukus, tikmēr virtuvē smaržoja gatavotās vakariņas. Dzirdēju, kā atvērās ārdurvis un nodomāju, ka draugi ieradušies mazliet par agru. Taču durvis tūlīt aizvērās un viss pieklusa. Iegāju virtuvē — no vakariņām nekā! Arī pārtikas plaukts iztīrīts tukšs. Izmetos ārā — neviena. Tovakar mierināju sevi, ka ēst kādam citam gribējās vairāk. Ar draugiem pasmējāmies un devāmies paēst uz kafejnīcu. Kopš tā laika durvis slēdzu pat tad, ja ir jāaiziet tikai līdz pastkastītei pēc avīzēm. Par laimi tās ir tikai zādzības, kuru skaits diemžēl, katru dienu pieaug. Bail pat iedomāties, taču laikam tuvu jau esam tam, ka izdzīvošanas dēļ tiks laupītas dzīvības.
