Nils Mosejonoks, Aizkraukles novada ģimnāzijas 12. klases skolēns, teic, ka Latvijā jaunieši ir “diezgan kruti”, un pēc sarunas ar viņu tam nevar nepiekrist. Tas nekas, ka šis jauniešus raksturojošais vārdiņš Nila leksikā ir žargons, tas piestāv jaunībai.
Nils vairākus gadus aktīvi darbojies skolēnu pašpārvaldē, dzied korī “DeCantare”, vada vokālo ansambli, darbojas klubā “Māja”. Bet svētdienās viņš dodas uz baznīcu, kur jau vairākus gadus piekalpo Svētajā misē.
Mēs esam sasnieguši daudz
— Vai esi Latvijas patriots?
— Jā. Lai varētu sevi saukt par patriotiem, kā ģimene jāizjūt arī mūsu dzimtene Latvija. Viena no lielākajām problēmām ir tā, ka mēs nemīlam savu valsti. Valdības, politiķu, mūsu pašu vaina? Zaudējām patriotismu, emocionālo pacēlumu, kas bija barikāžu laikā, tas vienkārši izplēnēja, un Latvijas vārds kļuvis kā atsvešināts jēdziens, kas uz pašu neattiecas. Nesen lasīju rakstu no kāda Izraēlas laikrakstā paustā viedokļa — Latvija atkal, šoreiz labprātīgi, kļūst par Krievijas republiku, ka esam atdevuši savu zemi Krievijai, pametam dzimteni, ka puse rīdzinieku runā krieviski un nekad neiemācās latviešu valodu… It kā tā nav okupācija, tomēr… Ļoti sāpīgi lasīt ko tādu, bet visskumjākais ir, ka tajā rakstā bija liela daļa patiesības. Man paveicies, ka neviens tuvs radinieks nav emigrējis. Bet situācijas ir dažādas, piemēram, manā klasē katram otrajam uz ārzemēm devušies radinieki, ļoti tuvi cilvēki. Tomēr mūsu skolas absolventu klasēs nedominē viedoklis, ka Latvijā ir briesmīgi un ka pēc vidusskolas beigšanas no šejienes jāaizbrauc. Lielākā daļa uzskata, ka Latvija ir valsts, kurā varētu dzīvot, veidot savu nākotni.
— Mums, latviešiem, ļoti patīk salīdzināt situāciju Latvijā un citās valstīs.
— Nu, jā… Šobrīd kaimiņiem ir nedaudz vairāk paveicies, bet jāatceras, ka pirmās brīvvalsts laikā labāk veicās mums. Manuprāt, vēlme nemitīgi kaut ko salīdzināt ir viena no mūsu lielajām problēmām, kas neļauj situāciju redzēt objektīvi. Paskatieties, kā ir Vācijā, Lielbritānijā! Kādas viņiem ir algas, kāda veselības aprūpes sistēma! Bet, cilvēk mīļais, kā valsti ar tādu vēsturi, kultūru, resursiem var salīdzināt ar Latviju! Gribam nieka 22 gadu laikā tādi kļūt! Mēs taču jau tagad esam pietiekami sasnieguši, protams, vēl tāls ceļš ejams.
Varbūt sentiments ir lieks?
— Ko tu domā par Eiropas Savienību (ES)? Vai tā sekmē Latvijas attīstību?
— Noteikti. Esmu arī kluba “Māja” dalībnieks, šis klubs popularizē ES jauniešu vidū. Tāda vidējā jauniešu attieksme pret ES ir diezgan negatīva. Tomēr, paraugoties no otras puses, — ja mēs nebūtu Savienībā, tad nevienas labās lietas, ko devusi dalība ES, arī nebūtu. Labais kaut kā ātri pazūd no atmiņas, izplēn, redzam tikai slikto.
— Vai atbalsti eiro ieviešanu?
— Sākumā biju pret, taču tolaik mans, piecpadsmitgadīga jaunieša, viedoklis bija pamatots nevis ekonomiski, bet balstīts uz emocijām. Tomēr tagad atbalstu eiro ieviešanu, vai igauņiem pēc tā ir sliktāk? Varbūt sentiments šajā lietā ir lieks un jāspriež racionāli? Kaitina cilvēku nezināšana, daudzi domā, ka eiro tiks viens pret vienu pielīdzināts latam. Vēl domāju, ka naudas maiņa mums, latviešiem, nepatīk arī tāpēc, ka līdz šim mums bijusi negatīva pieredze. Kaut vai atceroties “repšus”, to laiku, kad pēc naudas maiņas daudzu ilgus gadus krātie tūkstoši pārvērtās dažos desmitos latu. Ja pirms tam varēja nopirkt govi, pēc naudas maiņas iznāca vistai.
Jaunieši ar spārniem
— Kāda ir mūsu jaunā paaudze?
— Manuprāt, jaunieši Latvijā vispār ir “kruti”, pilni idejām, galvenais — tās nebremzēt, neslāpēt idejas, bet veicināt to īstenošanu, neieviest kādus dumjus nodokļus, nepalielināt birokrātiju. Dažreiz skatos raidījumu “Latvija var”, tad lepnuma izjūta par Latviju strauji pieaug. Kaut vai “Olainfarm” stāsts, “Stendera ziepes”… Būtu labi, ja tādi cilvēki biežāk viesotos skolās, par viņiem vairāk runātu medijos. Tas ļoti iedvesmo, jo šajos krīzes gados varēšanas apziņa daudziem ir zudusi. Tomēr es par Latviju un latviešiem esmu noskaņots pozitīvi.
— Ko tu domā par dažādiem konkursiem, talantu šoviem, kuros piedalās jaunieši?
— Daudziem tas bijis atspēriena punkts vēlāk sākt karjeru saistībā ar mūziku, šovu vadīšanu un tamlīdzīgām lietām. Domāju, ka šovos piedalās tie, kuriem ir spārni, idejas, mērķi, piemēram, lielais sapnis kļūt par dziedātāju. Esmu beidzis mūzikas skolu, zinu, kas ir mūzika, zinu, ka ir cilvēki, kuri saslimst ar to — labā nozīmē, viņiem tā kļūst par dzīves jēgu. Nepatīk, ka jaunieši šovos provocē, muļķojas un trulā veidā cenšas iegūt pazīstamību — lamājoties, kaujoties, ģērbjoties nevis stilīgi, bet stulbi. Žēl jauniešu, kuri varbūt kādā brīdī aptver, ka viņi ir tikai peļņas objekti, marionetes. Viņi gan iegūst fantastisku pieredzi, tomēr bieži vien paši neapzinoties var sagraut sevī kaut ko labu. Kaut ko gūstot, vienmēr kaut kas jāzaudē.
Jāmācās ieklausīties
— Vai esi izlēmis, ko vēlies studēt?
— Virziens ir. Zinu, ka nevēlos darīt darbu, kur jāsēž kabinetā no 9 līdz 17. Gribu strādāt ar cilvēkiem, man patīk viss, kas saistīts ar ārlietām. Man patīk vēsture un literatūra. Konkrētas profesijas vēl nav, bet zinu, ka mēģināšu īstenot teicienu: atrodi darbu, kas tev patīk, un nekad dzīvē tev vairs nebūs jāstrādā.
— Ko tu sevī vēlētos mainīt?
— Gribētu būt draudzīgāks, atvērtāks, mazāk uztraukties par lietām, ko nevaru mainīt. Spēt vairāk ieklausīties citos. Tā mūsdienās pietrūkst ļoti daudziem. Mums visiem patīk tā riktīgi “dragāt pa bundžām”, pateikt, ko domā, un nesaprast, ka bieži vien, pasakot daudz mazāk, vari panākt vairāk. Visas labās lietas, enerģiju, vēlmi darboties manī radījuši kolosālie cilvēki, ar kuriem šajā dzīvē nācies saskarties. Es ticu Dievam, arī tas dod milzīgu enerģiju. Cilvēkiem, īpaši jauniešiem, tajā briesmīgajā pusaudžu vecumā trūkst kaut kā, kam ticēt. Tam varbūt obligāti nav jābūt Dievam, bet kaut kam, uz ko tiekties, kaut kam labam, citādi bieži vien trūkst izpratnes — kāpēc tu kaut ko dari? Un tad var nostāties uz slidena ceļa.
Nesatraukties par nemaināmo
— Ar ko tu nodarbojies brīvajā laikā?
— Sestdienās katoļu baznīcā vadu jauniešu ansambli. Atsvaidzinu mūzikas skolā iegūtās zināšanas, jo tur ir jādzied, jāspēlē sintezators, gan arī jāpastāsta citiem, kā labāk dziedāt. Mēs runājam par jauniešiem aktuālām lietām, rīkojam dažādus vakarus, svētkus, organizējam svētceļojumus uz Aglonu. Garīgās dziesmas, ko mēs dziedam, ir modernas, ar ģitāru, bungām,
pop- un rokmūzikas elementiem. Ansambli vadu trešo gadu, bet ar reliģiju, baznīcu esmu satuvinājies kādus sešus gadus. Sāku apmeklēt svētdienas skolu, tur arī vairāk iepazinu ticību.
— Vai esi gājis svētceļojumā?
— Trīs reizes, pēdējos divus gadus es arī organizēju svētceļojumu no Aizkraukles. Šogad, ejot svētceļojumā, bijām tikuši līdz Viesītei, man naktī palika slikti, ļoti sāpēja vēders. Nākamajā rītā jutu, ka nekur tālāk ar savu lielo somu neaiziešu, zvanīju “ātrajiem”, izrādījās, iekaisusi aklā zarna. Tas bija baigais notikums — eju svētceļojumā, ir rīts, būtu jāiet pirmie kilometri, bet tā vietā pēkšņi es esmu Jēkabpils slimnīcā, operāciju zālē, bez apģērba, kails un bezpalīdzīgs, gaidu, kamēr ārsti man ķersies klāt. Gulēju un domāju: nu, klausies, Dievs, kas tas ir? Ko tas nozīmē? Kāpēc es te guļu un gaidu operāciju, man taču jāiet uz Aglonu! Tas bija šīs vasaras lielais notikums, bet tas manu ticību vairāk stiprināja, jo vēlāk, guļot slimnīcā un ēdot tās šausmīgās putras, secināju, ka man ļoti pietrūka ticības un uzticēšanās — ka būs labi, ka nevajag uztraukties par lietām, kuras nevaru ietekmēt. Gatavojoties svētceļojumam, zināju, ka viss izdarīts labi, viss saplānots, pārdomāts, bet Dievs izdomāja pajokot. Ir taču zināms teiciens, ka vislabākais veids, kā sasmīdināt Dievu, ir pateikt, ka esi visu saplānojis. Pasmējās par mani. Viss izdevās, tikai mazliet citādi, pabiju arī Aglonā un svētkus, gan par dažiem gramiem vieglāks, tomēr nosvinēju.
Latvija ir forša valsts
— Kāds ir svētceļojuma ieguvums?
— Svētceļojums, pat tad, ja neej stiprināt ticību, ja neesi kristīts un ticīgais, tāpat ir vērtīgs. Pirmkārt, iepazīsti savu valsti, par kuru it kā zini daudz, bet, kad sāc iet, apzinies, ka patiesībā jau nezini neko. Baznīcas, skolas, kur nakšņojām, skaistās dabas ainavas, skaistie un kolosālie cilvēki, ko sastopam.
— Vai kāds notikums vai cilvēks ir īpaši palicis atmiņā?
— Stāsti ir visdažādākie, daži pat līdz asarām. Piemēram, pagājušajā gadā: ejam pa ceļu, garām pabrauc mašīna, apstājas, no tās izkāpj sieviete un smaidot nāk pretī mūsu krusta nesējam. Nodomājām — re, kā! Pazīstama! Sieviete viņu apkampa, un mēs nodomājām — baigie draugi, bet viņa sāka apkampt un samīļot mūs visus. Pēdējos trīs gadus kilometru četrdesmit pirms Aglonas izvēlamies vienu un to pašu maršrutu. Ceļmalā ir māja, tajā dzīvo ļoti sirsnīga omīte, viņas aprūpē ir puisītis ar kādu garīgu kaiti. Omīte vienmēr sagaida svētceļniekus, vienalga, cik liela grupa, desmit vai sešdesmit, vienmēr ir maizītes, piens, pašgatavots siers, pašcepti cepumi. Viņa vienmēr tik laipni uzņem, ir tik sirsnīga. Un mūsu kolosālie cilvēki ir vēl viens iemesls, kāpēc varu būt lepns, ka esmu latvietis, ka man gribas palikt te. Viņi rada prieku un enerģiju, ko pēc tam vari visu gadu sevī nest. Svētceļojums rada daudz pozitīvu emociju. Arī nākamgad iešu, iesaku ikvienam, kam Dievs devis spēju iet, to izmantot. Tas ir ne tikai svētceļojums ticībai, bet arī savam patriotismam. Patiesībā apziņu, ka Latvija ir forša valsts, var stiprināt tikai ar cilvēkiem, jo valsts — tie ir cilvēki.
