“Neesmu nekāda varone, bet vienkārša zemnieku meita, augu piecu bērnu ģimenē. Vai tad par mani vajag ko rakstīt?” izbrīnīta vaicā Aina Liepiņa no Aizkraukles. Šonedēļ viņa svin 85 gadu jubileju.
Māsas lutina
“Ģimenē bijām piecas māsas, es pati jaunākā,” atklāj jubilāre. “Mums bija arī brālītis un vēl viena māsiņa, tomēr viņi jau mazotnē nomira. Kad man bija kādi četri gadi, viņsaulē aizgāja arī tēvs. Tas bija ļoti grūts laiks, bet vecākās māsas mani ļoti mīlēja un lutināja — ļāva pagulēt līdz brokastlaikam, tikai pēc tam man vajadzēja iet ganos, uzmanīt desmit govju. Aizkraukles pagasta “Zvirgzdiņos” mums bija liela saimniecība, ap 40 hektāriem zemes, brīnums, ka mūs uz Sibīriju neizsūtīja. Kad dibināja kolhozus, lopus un zemi atņēma.”
Grāmatvede
un bibliotekāre
Aina mācījās vidusskolā, tomēr to nepabeidza, jo saslima ar plaušu karsoni. Ārsts gribēja, lai viņa ārstējas sanatorijā, tomēr māte uzstāja, ka pati meitu izārstēs, un tas arī izdevās. Vēlāk Ainai piedāvāja kolhozā strādāt par grāmatvedi, tādēļ viņa pabeidza grāmatvežu un mašīnrakstīšanas kursus. Aizkraukles pagasta kolhozā “Pirmais maijs” Aina strādāja līdz pat 1950. gadam, kad vairāki kolhozi apvienojās un tik daudz grāmatvežu vairs nevajadzēja.
Kad uzcēla Stučkas vidusskolu, tagadējo Aizkraukles 1. vidusskolu, Aina Liepiņa kļuva par bibliotēkas vadītāju, bet vēlāk turpināja strādāt bibliotēkā jaunuzceltajā latviešu vidusskolā, tagadējā ģimnāzijā. Ainas kundze ir bijusi arī bērnudārza audzinātāja un pagarinātās grupas audzinātāja skolā.
Iemīl uz skatuves
“Dzīvē daudz ko esmu darījusi — spēlējusi teātri, dejojusi tautas deju kolektīvā, dziedājusi ansamblī un korī,” stāsta jubilāre. “Esmu piedalījusies Dziesmu svētkos, ar kori bijusi dažādās tālās pilsētās.”
Kādreiz teātri spēlēja arī jauns un izskatīgs puisis — skolotājs Jānis Liepiņš. Viņš bija pabeidzis Rēzeknes augstskolu, nodarbojās ar sportu. Teātra izrādēs abiem bija jātēlo mīlnieki — viņš bieži bija lauku puisis, bet Aina — Rīgas preilene. Tā arī saspēlējušies uz mūžu, izaudzinājuši un izskolojuši meitu un dēlu, ir četri mīļi mazbērni. Viņi jau pabeiguši augstskolu un strādā katrs savā specialitātē tepat Latvijā, tikai viena mazmeita pārcēlās uz Vāciju.
Ceļo, lai neskumtu
“Ar vīru satikām labi,” stāsta Ainas kundze. “Kad viņš nomira, man bija ļoti skumji. Lai es neieslīgtu depresijā, brālēns atsūtīja lidmašīnas biļeti un uzaicināja mani uz Ameriku. Angliski nepratu neviena vārda, bija bail lidot ar lidmašīnu, tomēr galā nokļuvu un jutos tur ļoti labi. Uz brālēna dzīvesvietu braucām apmēram 400 kilometru. Amerikā biju apmēram divas nedēļas, un šis ceļojums man ļoti palīdzēja atgūties.”
Otrs neaizmirstams ceļojums bijis uz Zviedriju. Ainas kundze iekāpusi kuģī, taču pēc kāda laika tas devies atpakaļ uz Rīgu. Tikai vēlāk pasažieriem paskaidrots, ka esot saņemta ziņa par kuģī noslēptu bumbu. Visi pasažieri izmitināti Rīgas viesnīcā, un tikai nākamajā dienā kuģis atkal devies uz Zviedriju.
“Man patīk!”
“Tagad esam palikušas tikai divas māsas,” stāsta jubilāre.
Kāda ir ikdiena? “Es nevaru uz vietas nosēdēt, man vajag iet un darīt. Vasarā daudz darbojos dārzā, visu ko audzēju, piedalos dārzkopju nodarbībās. Citreiz man jautā, kur es tā skrienu, kāpēc man to visu vajag? Bet man patīk! Visam dzīvoju līdzi — politikai, “O!Kartes akadēmijai”, “Zelta talantu” konkursam un daudz kam citam, apmeklēju kultūras pasākumus. Tagad pat — ka tikai kultūras namā nenokavēju Riču kāzas!” teic Ainas kundze.
Vai arī otra māsa ir tikpat ņipra? “Mana māsa Nelda Čirkste ir vēl ņiprāka par mani — dzīvo Aizkraukles pagastā, pati kurina krāsni un pļauj zāli. Jūlijā viņai apritēs 90 gadu,” saka Aina Liepiņa.
Uzdāvina gleznu
Kad Aina ar vīru sākuši dzīvot Aizkrauklē, vajadzējis iekārtot mājokli. Tā kā arī vīram dzimšanas diena ir martā, viena no pirmajām dāvanām bijusi glezna un apaļš galds. Glezna vēl tagad ir saglabājusies. “Skolā vienmēr manas jubilejas svinējām, bet tagad atzīmēju mājās kopā ar citām pensionārēm — darbojos pensionāru klubiņā “Asteres”, un mēs apciemojam cita citu. Kopā dodamies ekskursijās, reiz Klintainē braucām arī vikingu kuģī pa Daugavu. Būt sabiedrībā — tagad tas ir pats labākais. Ar bērniem un mazbērniem dzimšanas dienu svinam kafejnīcā. Viss dzīvei vajadzīgais ir sagādāts, tādēļ nekādu dāvanu vairs nevajag. Vislielākais prieks ir sapulcēties visiem kopā,” teic jubilāre.
Atskatoties uz nodzīvotajiem gadiem, kādi tie bijuši? “Mana dzīve ir bijusi skaista, katrs nodzīvotais gads ir labs, un neko labāku es nevaru vēlēties. Ģimenē augām saticīgi, apkārtējie cilvēki man bija draugi, esmu bijusi apmierināta ar profesiju, darbu. Gadus nejūtu, lai arī ir bijušas veselības problēmas. Kad varu, eju un daru, kad nevaru, dzeru zāles un palieku mājās.”
Kādu padomu Ainas kundze dotu jauniem cilvēkiem? “Nevajag domāt tikai par sevi, bet arī par citiem cilvēkiem, vienmēr būt laipnam, izpalīdzīgam, nepaiet vienaldzīgi garām, ja kādam ir grūti, palīdzēt. Un daudz mācīties, īpaši svešvalodas,” saka jubilāre.
Vai viņa labo gaida arī atpakaļ? “Nē, neko negaidu. Ja otram izdaru ko labu, arī pašai paliek labi ap sirdi un ir gandarījums,” atzīst Ainas kundze.
