“Esmu pamatīgs rīdzinieks, kurš dzīvo laukos,” tā par sevi saka Jānis Vaivars, bioloģiskās saimniecības “Ragāres” īpašnieks. “Tas nozīmē — domāju kā rīdzinieks, bet dzīvoju, kur sirds liek, un strādāju darbu, par ko pašam ir prieks.”
Mani viņš sagaida smaidīgs, pa pļavu ejot basām kājām. “Šopavasar tā staigāju jau divas nedēļas, tas ir veselīgi,” viņš atklāj un dobē noplūc piparmētras un citus augus — lapenē dzersim svaigi gatavotu tēju.
Jāņa māte Baiba nāk ar lielu tējas krūzi — tajā ir citronmelisa, raudene, lielmētra, Ēģiptes mētra, mārsils, izops, lupstājs, bet pašā augšā kā skaists pavasara sveiciens peld mārpuķītes ar dzeltenu vidu, kurām arī ir dziednieciskas īpašības.
Uz galda zaļa, oranža, sārta, balta krūze — var izvēlēties pēc noskaņojuma. Jānis izvēlas balto.
Amerikā pārdod
grāmatas
— Vai pēc ģimnāzijas viegli izlēmāt, kur tālāk mācīsieties?
— Jā, iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, lai studētu informācijas tehnoloģijas, tomēr tas nebija domāts man. Apmēram pēc gada studijas pametu un dažus mēnešus padzīvoju pie tēva Dienvidāfrikā — viņš Keiptaunā nodarbojās ar zinātniskām lietām. Tagad viņš strādā Latvijā. Dienvidāfrikā esmu bijis divreiz pa trim mēnešiem. Namībijā gājām divu nedēļu pārgājienā pa tuksnesi, kanjonu, apkārt savvaļā skraidīja dzīvnieki. Man patīk Āfrikas neskartā daba, un es labprāt tur atgrieztos vēl kādu reizi, lai gan tas ir bīstami nemieru un karadarbības dēļ.
Iestājos Latvijas Universitātē, lai studētu vadības zinības, un pēc pirmā kursa vasarā trīs mēnešus padzīvoju un pastrādāju Amerikā — staigāju pa mājām un piedāvāju pasūtīt grāmatas. Liels bija mans prieks un pārsteigums, kad reiz kāds afroamerikānis man uzticēja priekšapmaksu — 200 dolāru.
Uzskatos brīvs
— Kā rīdzinieks nokļuva laukos?
— “Ragārēs” pie vecmāmiņas vasarās dzīvoju jau kopš bērnības, man te ļoti patīk. Skaista daba, skats uz Daugavu, miers. Pirms dažiem gadiem no vecvecākiem pārņēmu saimniecību. Esmu izmēģinājis strādāt birojā Rīgā, bet man tas nepatīk.
— Tomēr uzvalks jums ļoti piestāvētu, un jūs lieliski “piestāvētu” birojam!
— Man, protams, ir uzvalks, arī draugi teic, ka man piestāvētu darbs uzvalkā, tomēr labāk jūtos šādi — vienkāršās darba drēbēs. Laukos ir mana sirds, un darbs te veicas. Tas ir daudz labāk nekā birojā. Vienmēr esmu bijis brīvs uzskatos un apģērbā un tāds arī gribu palikt.
— Skrīverieši stāsta, ka esat redzēts ar panka frizūru.
— ‘‘Grebene’’ man bija tikai divas dienas pavasara sākumā — joka pēc, jo biju izaudzējis rekordgarus matus un vienkārši nevarēju laist garām tādu iespēju. Vienmēr ir gribējies pamēģināt, tādēļ pirms matu nogriešanas saules gaidās izveidoju šādu frizūru.
— Bieži vien citi cenšas uzspiest savus uzskatus. Kā izdodas būt brīvam?
— Vecāki un vecvecāki man iemācīja brīvi domāt, pastāvēt pašam par sevi, darīt to, kas saista, kas patīk, no skolā mācītā paņemt to, ko gribi un kas noder, un iet tālāk. Dažādās skolās esmu guvis zināšanas, bet domāšanas stils ir pašam savs. Varbūt tas ir labs, varbūt slikts, bet reizēm vajag domāt dīvaini.
— Kā tas ir — domāt dīvaini?
— Dīvaini domāt — tas ir tā, kā visi nedomā, lai gan vienīgais pareizais veids, kā domāt, ir to darīt atšķirīgi no citiem. Cilvēkiem viss, kas nav ikdienišķs un pierasts, kas neiekļaujas viņu uzskatos un domāšanā, liekas dīvains. Piemēram, tajā laukā augs visādi “dīvainīši” — augi, kuru nosaukumus cilvēki nav pat dzirdējuši, bet izdzirdot brīnās — vai tad arī tādus var lietot pārtikā? Vai arī — esmu pārliecināts, ka ziemā veselīgāki ir no Spānijas ievestie tomāti nekā pašu audzētie, jo “ārzemnieki” ir vairāk baudījuši sauli un mazāk ķīmijas. Latvijā daudz vieglāk ir pārdot lētu un draņķīgu produktu kā dabīgu, nevis patiešām dabīgu kā dabīgu, bet man ir prieks par otro variantu. Tie ir tikai daži piemēri, kā domāt citādi.
— Vai vienmēr paliekat pie sava?
— Ieklausos arī citos un ņemu vērā viņu padomus, jo, pārāk visu noliedzot, pašam nekas var neiznākt.
— Kuri tuvie cilvēki jūs ietekmējuši visvairāk?
— To es vislabāk varēšu pateikt savās vidusdienās vai vecumdienās. “Ragārēs” tā noteikti ir vecmāmiņa Māra, mēs esam dzimuši vienā dienā, tikai ar apmēram piecdesmit gadu un dažu stundu starpību. Ir lietas, par kurām domājam vienādi, bet varam arī strīdēties un viens otram nepiekāpties.
Labāk tējas, nevis ripas
— Vai pats katru dienu dzerat tēju?
— Jā, visu gadu, katru dienu citu.
— Kas mainījies, kopš pārņēmāt saimniecības vadību?
— Kādreiz tējas pārdošanai pietika tikai diviem mēnešiem, bet tagad cenšos, lai tā būtu visu gadu. To var nopirkt vairāk nekā desmit ekoveikalos Rīgā, Ogrē, Jelgavā, Saldū un arī Skrīveros. Pats divreiz mēnesī esmu Berga bazārā Rīgā, tad piedāvāju 20 — 30 veidu tēju un varu sīki pastāstīt par to ārstnieciskajām īpašībām. Uzklausu cilvēkus, un viņi man iesaka, ko vajag audzēt.
— Kas izdomā tējas maisījumu receptes?
— Vecmāmiņa Māra mums ir tēju guru, viņa zina visu. Lauksaimniecības zinātņu doktore, kas visu dzīvi nodarbojusies ar augsnes zinībām Skrīveru zinātniski pētnieciskajā institūtā. Ir pārliecināta, ka zemei un cilvēkam ķīmiju nevajag, tādēļ dibināja vienu no pirmajām bioloģiskajām saimniecībām. Bija viena no bioloģiskās lauksaimniecības kustības aizsācējām un rakstīja arī zinātniskus darbus par augsnes apstrādi ar bioloģiskām metodēm. Patīkamāk ir lietot ārstnieciskas tējas, nevis zāļu ripas. Savukārt tēju iesaiņojuma dizaina autore ir mana māte — māksliniece.
Stādīs lazdas
— Vai šogad tēju vākšanas sezona jau sākusies?
— Lazdu tējas — mizas un pumpuru — vākšana jau beigusies. Šī tēja lieliski attīra asinsvadus un ir ļoti pieprasīta, tādēļ stādīsim jaunas lazdas. Topā ir arī vakara tēja ar apiņiem. Kad to dzeru degustācijās, visu dienu esmu priecīgs, laimīgs un staigāju kā pa mākoņiem.
— Dzirdēju, ka pārdošanā ir arī Jāņa jaunumi — zupu receptes?
— Zinu, ka cilvēkiem nav laika gatavot, bet tāpēc jau nav jāēd slikta pārtika. Tādēļ pagājušajā gadā izgudroju “Dārzeņu zupiņu”, kuru var pagatavot 20 minūtēs. Maisījumā ir kaltēti dārzeņi un garšaugi. Šīgada jaunums ir “Uguns zupa” — paciņā ir kaltēta paprika, asā paprika, Peru pipari, burkāni un citi dārzeņi. Izskatās un garšo lieliski. Pircēji to jau iecienījuši. Papriku un piparus iepērku no citām bioloģiskajām saimniecībām. Sākumā apkārtējie apšaubīja šo ideju, bet iznāca ļoti labi, un tagad visiem garšo.
“Skābais”
posms
— Kas pašam rada stresu?
— Valsts institūcijas, kurās regulāri jākārto dažādi dokumenti. Katru gadu pie mums ierodas pārbaudītāji. Viņi varētu braukt kaut desmitreiz gadā, no tā nebaidos, bet žēl, ka tik daudz laika jāvelta “papīru” kārtošanai un sertifikātu iegūšanai. Daudzi lauksaimnieki un pārstrādātāji savu produkciju sauc par “dabīgi bioloģiski ekoloģisko”, lai gan izmanto ķīmiju vai produktus ieved no ārzemēm — tas zaļo kustībā ir “skābais” posms.
— Kāda tagad ir jūsu ikdiena?
— Pēdējie četri pieci gadi bija lielais virpulis, kad mācījos Latvijas Universitātē, Bulduros un vēl strādāju saimniecībā. Tagad ir mierīgāk. Ikdiena lielākoties aizrit, strādājot saimniecībā vai Rīgā kārtojot dažādas lietas.
— Zinu, ka ziemā esat bijis Ungārijā.
— Jā, februāra beigās kopā ar vairākiem ieinteresētiem latviešiem devos uz Segedu. Ungārijā apmeklējām semināru “Atbrīvosim daudzveidību!” par bioloģiskās daudzveidības un vietējo šķirņu saglabāšanu, kā arī semināru “Zemnieku tiesības” — par sarežģīto likumdošanu, par to, kā aizsargāt zemniekus no lielajām korporācijām, kas vēlas ierobežot viņu tiesības, piemēram, gan ierobežojot sēklu pavairošanas iespējas, gan to daudzveidību. Saskatījām ļoti daudz esošu un potenciālu problēmu, un mūsu grupiņa nolēma kopīgi veidot līdzīgu pasākumu arī Latvijā — semināru “Sēsim nākotni!” par vietējo šķirņu un dabas daudzveidības saglabāšanu laukos, lai palīdzētu risināt Latvijas videi un zemniekiem draudošās problēmas. Tas notiks 24. maijā Salaspilī, un to varēs apmeklēt visi interesenti.
Izklaide vien ir
— Internetā lasīju, ka esat skrējis “Nordea” Rīgas maratonā?
— Tikai pusmaratonā — 21 kilometru.
— Bet tas taču ir ļoti daudz!
— Daudz būtu maratons, bet tad treniņos nedēļā vajadzētu noskriet ap 200 kilometru, es nedēļā noskrienu tikai ap 40 — 50. Tā jau tāda izklaide vien ir. Aizpagājušajā gadā pusmaratonu gribēju noskriet divās stundās, bet izdevās stundā un 45 minūtēs, pagājušajā gadā mērķis bija stunda un 35 minūtes, bet izdevās par trijām minūtēm ātrāk. Šogad gribu iekļauties 85 minūtēs. “Pazaudēt katru nākamo minūti ir arvien grūtāk, tāpat kā ikdienas darbā — lai ko sasniegtu, jāstrādā arvien vairāk. Lai uzvarētu, distanci vajadzētu noskriet teju stundā, bet es to neplānoju.
— Ko jūs plānojat?
— Šogad piedalīties desmit pusmaratonos — tie notiek daudzās vietās. Pirms pāris nedēļām Latvijas čempionātā pusmaratonā satiku savu bijušo treneri, kurš pirms padsmit gadiem man “iedeva” skrējēja gēnus, šoreiz viņš vēl noskrēja par mani labāk. Bet tas noteikti drīz mainīsies!
