Sarunā ar šīsnedēļas jubilāri Dainu Rozi vairākkārt no viņas dzirdēju frāzi “nav laika”, bet es savukārt domāju, pa kuru laiku viņa visu paspēj? Varbūt noslēpums ir tajā, ka viņa vienkārši ļaujas dzīves plūdumam, jo uzskata — kam jānotiek, tas notiksies.
Ar Dainu ir viegli runāt, par katru tēmu viņai ir viedoklis — divu stundu laikā viņa paspēj mani gan nomierināt par mežu, kurš, kā man šķiet, tiek intensīvi izcirsts (viss esot normas robežās), pastāstīt par dažādām diētām, par kurām lasījusi un pati izmēģinājusi, par veselīgiem sevis lutināšanas paradumiem, kas gūti Ineses Ziņģītes grāmatās un internetā, par plankingu (viens no populārākajiem un efektīvākajiem vēdera preses vingrojumiem pasaulē), interesantiem ceļojumiem un mazmeitiņu.
Piecas darbavietas
Daina tagad ir daudzesiete, visa dzīve šajā reģionā vien pavadīta, ne Rīgas, ne ārzemju vilinājumiem nav pakļāvusies. Ikdienā gan viņa sastopama Aizkrauklē — Valsts meža dienesta Sēlijas virmežniecības Aizkraukles mežniecībā viņa ir vecākā referente. Vislabāk viņu zina cilvēki, kuriem jākārto dokumenti koku ciršanas atļauju saņemšanai.
Gadu gaitā viņa strādājusi piecās mežniecībās, veicot dažādus amatus. Viņa bijusi mežziņa vietniece, mežzine, vecākā referente.
Beidzot vidusskolu, Dainai nebija dilemmas, kur mācīties. Viņai likās pats par sevi saprotams, ka jāstudē kaut kas saistībā ar mežu. Tētis Secē bija mežsargs, mamma — grāmatvede mežniecībā. “Vai tad nu jaunībā kaut ko īpaši plāno? Vienkārši pieķeras tam, kas pazīstamāks,” saka Daina. Kādreiz gan viņa aizdomājusies, par ko būtu kļuvusi, ja nestudētu akadēmijā. Iespējams par dārznieci.
Vīru noskata Koknesē
Kad Daina pabeidza Seces pamatskolu, turpināja mācības Kokneses vidusskolā, jo tā tolaik šķita visprestižākā skola. Tur viņa saskatījās ar Aivaru, kurš nesen Koknesē bija ieradies no Kurzemes, un kas vēlāk kļuva viņas vīrs. Tad abi sāka studēt toreizējā Lauksaimniecības akadēmijā Jelgavā — Aivars mežtehniku, Daina mežsaimniecību. Toreiz spriganā meitene ļoti samulsinājusi rasēšanas pasniedzēju. Viņš nekādi nevarējis saprast, kā tas var būt — stundu laikā Dainai rasēšana galīgi neveikusies, bet kā atstājis pēc stundām — gandrīz teicamniece. Viņš gan nezināja, ka pēcstundās pie durvīm dežurēja Aivars, un, kad Daina paņēma pauzi un izgāja no klases, viņš ātri uzrasēja uzdoto.
Kopā ar Aivaru, ko Daina draudzīgi dēvē par “veco”, šogad nosvinēta 40 gadu kāzu jubileja. Pa šiem gadiem ģimene sakuplojusi: izaudzināta meita Madara un dēli Lauris un Māris. Tagad prieku sniedz mazmeitiņa Samanta, ar kuru kopā tiek pavadīta katra nedēļas nogale — ja mazmeitiņa no Rīgas neatbrauc pie Dainas, tad viņa brauc pie mazmeitas.
Zied arī uzvārda
māsas
Kā jau katrs kārtīgs latvietis, Rožu pāris nevar iztikt bez zemes darbiem. Daina gan smej, ka viņa vīra tāllēkšanas laukuma darbos nejaucas. Tā viņa dēvē nelielo sakņudārzu, kurā aug kartupeļi, gurķi, salāti un citi dārzeņi. Savukārt Dainas aprūpē ir astoņas dobes, kurās aug gan puķes, gan skujeņi. Gadu gaitā tās rūpīgi iekoptas un tagad pie tām darba nav īpaši daudz — tikai nedaudz jāapravē.
Vai atbilstoši uzvārdam ir kāda īpaša rožu dobe — vaicāju Dainai. Īpašas dobes gan neesot, bet rozes dārzā zied.
Vai nu daudz vai maz
Dažiem cilvēkiem, kuri sakās esam pensionāri, tā vien gribas pajautāt, lai uzrāda pasi, jo tik nesavienojams šķiet viņu izskats ar šo statusu. Esmu parliecināta, ka arī Dainai pēc pāris mēnešiem ne viens vien izbrīnā iesauksies: “Tik jauna un pensionāre?” Viņa gan nav no tiem, kas apraud katru gadu, to skaitu viņa uzņem filozofiskā mierā. Kaut gan ar to skaitu tā ir, kā ir. Tos lai skaita citi, viņai pietiek ar mērvienību “daudz” vai “maz”. Daina atceras, ka savulaik bijusi pie ārsta un viņš jautājis — cik gadu? Viņa tikvien zinājusi pateikt, ka “daudz”. Pēc tam gan izrēķinājusi un teikusi, ka 36, uz ko ārsts atteicis: “Tiešām daudz”. Tagad gan to ir vēl vairāk.
Kad aizrunājamies par pavisam filozofiskiem jautājumiem, kas tad ir dzīve, Daina teic, ka, viņasprāt, viss kaut kur tur augšā jau ir izlemts un mums dotas izvēles. Galvenais — ir jādara, tad viss notiks. Un vēl — bieži vien dzīvē lielu lomu nospēlē visparastākā nejaušība.
Pagātne līdzās
Jautāju Dainai, vai viņa mēdz atgriezties pagātnē? “Kāpēc? Es jau nekur to neesmu pazaudējusi, tā visu laiku ir man līdzās! Tie ir mani draugi no bērnības, skolas un studiju laikiem.” Kaut gan viens neliels posms ir iztrūcis. Viņa ir pazaudējusi savu bērnības draudzeni no Staburaga laikiem. Raisa Musija (tā sauca meiteni) mācījās krievu skolā Aizkrauklē, pēc tautības bija ukrainiete. Varētu būt, ka viņa dzimusi 1954. gadā. Kad Daina mācījās Jelgavā, reiz Rīgā viņu satikusi, Raisa tolaik dzīvoja kopmītnēs un strādāja par trolejbusa vadītāju. Bet pēc laika pazuda bez pēdām. Daina visos sociālajos tīklos uzrunājusi visas Raisas, cenšoties noskaidrot, vai starp viņām nav bērnības draudzenes, taču pagaidām bez panākumiem. Iespējams viņa aizbraukusi uz Ukrainu — spriež Daina.
Draudzība prasa laiku, bet Daina to iznesusi cauri gadiem. Ar aizrautību viņa stāsta par klasesbiedra Andreja Muraško rīkotajām talkām Āpšukalnā, kuras gan vairākus gadus izlaidusi, bet 21. jūlijā uz Pērses atbrīvošanas talku gan laikam šogad tikšot.
Japānā ar “četriem bērniem”
Daina ir aizrautīga ceļotāja, izbraukājusi teju visu Eiropu. Stāstot par ceļojumiem, viņa saka, ka atšķiroties no vairuma ceļotāju, kuri jau gadiem iepriekš zina, kurp brauks un cītīgi tam krāj naudu. Daina stāsta, ka viņai nemaz neesot tādas sapņu zemes, kur vēloties aizbraukt, bet viens no krāšņākajiem un atmiņā paliekošākajiem bijis ceļojums uz Japānu pirms nepilniem desmit gadiem. Arī tas nebijis ar prātu izdomāts, vienkārši visi notikumi kā puzles gabaliņi salikās šim braucienam. Par to gan sapņoja kāda ceļotāja Inga, ar kuru Daina bija iepazinusies, dodoties svētceļojumā uz Spāniju (ar ticības lietām gan tur nav nekāda sakara, Dainu paaicināja, jo palika brīvas vietas). Pēc ilgāka laika Dainai kāda paziņa piezvanīja, ka tirdzniecības centra “Stockman” akcijā “Trakās dienas” var nopirkt ceļazīmi uz Tokiju un atpakaļ par 350 latiem. Viņa to pateica Ingai un rezultātā, kā Daina smej — ar “četriem bērniem” (jaunākajam 24 gadi), tikai ne savējiem, brauca uz Tokiju.
Meitenes jau iepriekš bija izplānojušas apskatāmos objektus un rezervējušas naktsmītnes. Ceļojums patiešām bijis vienreizīgs. Tagad Daina pa paradumam allaž pārbauda “Stockman” piedāvājumus, un atzīst, ka tur reizēm tiešām var nopirkt lētus ceļojumus. “Viss, vairāk nekur tālu nebraukšu, vēl tikai uz Gruziju un tad ar mazmeitu sākšu apgūt Latviju,” tā Daina par turpmākajiem ceļojumiem.
***
Kad intervijas beigās vaicāju Dainai, kāds nosaukums būtu grāmatai par viņas dzīvi, viņa atteic, ka par tādu apkopojumu nav domājusi. Bet noteikti tas būtu kaut kas jautrs, jo viņai vienmēr apkārt bijuši visomulīgākie cilvēki un viņa strādājusi vislabākajos un lustīgākajos kolektīvos. ◆
