Pati mēdzu teikt un apkārtējos dzirdu bieži sakām: “Nav laika.” Nav laika parunāt ar nejauši sastaptiem, sen neredzētiem cilvēkiem. Nav laika uzklausīt savus tuvākos. Nav laika sev. Bet aiz laika trūkuma mēs bieži slēpjam savu negribēšanu. Stāstām, ka esam darbos līdz “ausīm”.
Taču visvairāk mēs nodarām pāri saviem bērniem. Viņiem varam atteikt, aizbildinoties ne tikai ar laika trūkumu.
Ziemassvētkos kristību ceremonijas beigās mācītājs visus aicināja uz vakara dievkalpojumu. Kāds gadus piecus sešus vecs puisītis, sajūsmināts par notiekošo, tēvam acīs skatoties, jautāja: “Tēt, vai mēs arī vakarā šurp atnāksim?”. Ģimenes galva neatrunājās ne ar laika, nedz naudas trūkumu, bet gan ar to, ka “tad jau mēs visi būsim pillā”. Mazajās spriganajās ačelēs sariesās tikko manāms miklums. Nezinu, vai tēvs to pamanīja, jo, iesēdinājis ģimeni melnajā spīdīgajā džipā, riepām kaucot, aizbrauca. Skumji. Varbūt bērnam bija vajadzīgs tikai brīdis, lai visa ģimene varētu kopā būt. Kaut baznīcā, kaut dievkalpojumā.
Jaunajā gadā jums novēlu rast laiku gan sev, gan saviem mīļajiem!
