Līdzīgi kā daudziem vasaras mēnešos, arī
man bija atvaļinājuma dienas, un pagājusī nedēļa bija pirmā darbam veltītā. Pirms tam četrpadsmit dienas biju laimīgi pazaudējis laika izjūtu. Jau pirmajās darba dienās piezīmju blociņš atkal pilns ar idejām jauniem rakstiem. Sākot no “Liepu” mājas Bormaņos iedzīvotāju sapulces par to, ko darīt ar jauno apkures katlu, telefonzvanu no kādas kundzītes Skrīveros, kura vēlas brīdināt citus neuzķerties uz lopu uzpircēju piedāvātajām pasakaini augstajām cenām. Pabiju arī tradicionālajā Lauku dienā Skrīveros un Valsts prezidenta vizītē Likteņdārzā un Sunākstē.
Mēdz teikt, ka tikai peļu slazdā siers ir bez maksas. Pagājušajā nedēļā to varēja attiecināt arī uz elektrību. Pirmoreiz vēsturē Latvijā vairumtirdzniecības elektroenerģijas cena biržā bija ar mīnus zīmi — 9 centi par megavatstundu. Neesmu biržas darījumu speciālists, bet skaidrs, ka neko nemaksā tas, kas nevienam nav vajadzīgs. Šajā gadījumā — nav nepieciešama tā elektrība, ko pārdod biržā. Ja “parok” dziļāk — elektrība nav vajadzīga, ja sabremzējusies vai apstājusies ražošana, un tā nepavisam nav laba ziņa. Speciālisti gan te saskata pozitīvo — palielinājusies tā elektrības daļa, ko saražo ar vēju un sauli. Tas man liek pasmaidīt, jo, lai arī tā saukto alternatīvo enerģijas avotu apjoms katru gadu pieaug, tas joprojām nespēj konkurēt ar atomstaciju, termostaciju un hidrostaciju saražoto.
Piektdien pēc darba iegāju veikalā “Maxima”, lai nopirktu Latvijā augušus tomātus. Neatradu. Gatavojot šo rakstu, uzgāju ziņu, ka Latvijas tirdzniecības vietās plānots nodrošināt augstāku Latvijā ražotu augļu, ogu un dārzeņu īpatsvaru. To paredz zemkopības ministra Kaspara Gerharda un lauksaimniekus, tirgotājus pārstāvošo nevalstisko organizāciju parakstītais sadarbības memorands. Domāju, līdzās memorandiem, kas visnotaļ nav slikta zīme pašmāju dārzeņu audzētājiem, vajadzētu pamainīt gadu desmitos iesīkstējušo domāšanu. Ar to gribu teikt, ka tiešās tirdzniecības vietām — tirgiem — vajadzētu darboties laikā, kad tajos var iepirkties tie, kuri citkārt pēc darbadienas beigām apmeklē lielveikalu. Diemžēl joprojām valda ačgārna kārtība — tirgū var iepirkties dienas laikā līdz pulksten trijiem jeb tas ir atvērts tiem, kuri ir atvaļinājumā, un pensionāriem. Nekad neesmu sapratis arī mazo veikalu darba laiku, proti, līdz pieciem vai sešiem vakarā. Tad, kad darba spējīgā, līdz ar to maksātspējīgā publika varētu iepirkties, veikalnieki viņu degungalā durvis žigli cērt ciet.
Latvijā vēl šur tur klīst koronavīrusa rēgs, un jūnija beigās, kad piecas dienas no vietas nebija atklāts neviens saslimšanas gadījums, kā “atvieglojums” visiem pandēmijas faniem nāca vēsts, ka piektajā dienā viens sirgstošais tomēr “izspiests”. Beidzamajā laikā manī ir sajūta, ka šī Covid trauksme Latvijā tiek uzturēta teju mākslīgi. Esmu bijis vairākos masu pasākumos Aizkraukles reģionā, un neviens tajos neievēro kaut kādu distancēšanos, pandēmijas laika higiēnu. Vai tāpēc noticis kas ārkārtējs? Līdz šim nav.
Ja ne vīruss, pagājušajā nedēļā teju visa Latvija būtu satikusies Rīgā — XII Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Līdz ārkārtas situācijas ieviešanai dziedātāji, dejotāji, viņu vecāki, skolotāji, svētku rīkotāji dzīvoja ar vienu skaistu domu — būt svētkos. Bija mērķis, uz kuru tiekties, kā dēļ censties. Šobrīd zināms, ka svētki pārcelti uz nākamo gadu. Māc bažas, jo, vadoties no šībrīža situācijas Latvijā un pasaulē, man grūti iedomāties dienu, kad aizvērsim grāmatas ar nosaukumu “Covid-19” pēdējo lapu un laimīgi dzīvosim tālāk.
Ik pa laikam vārdi “neaizmirsīsim par distancēšanos” izskanēja arī piektdien Likteņdārzā, kur bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga kopā ar vīru un tagadējais Valsts prezidents Egils Levits stādīja piemiņas kociņus. Vien Latvijas Televīzija intervijas brīdī jau pēc paraduma mikrofonu turēja garā kātā. Tomēr, neraugoties uz salīdzinoši mierīgo situāciju, veselības nozares eksperti ceļ trauksmi. Ja vairākos inficēšanās gadījumos nebūs iespējas noteikt vīrusa avotu, šonedēļ valdība lemšot par dažādu ierobežojumu pastiprināšanu.
Sestdien biju Zalvē pie bijušās skolotājas Ilgas Ceras. Bez sarunas par aitām, kas gan šobrīd ir Ilgas dēla pārziņā, izveda mani arī ekskursijā pa bijušo Zalves skolu. Tā sanācis, ka skolā biju pirmo reizi, tāpēc nevaru salīdzināt pirms un pēc. Tomēr no stāstītā saprotu, ka “Sēļu klubs” paveicis milzu darbu, glābjot ēku. Uzzināju arī to, ka nesen te ieradušies vēsturnieki un bijuši pārsteigti par zalviešu īpašumā esošo grāfa Šuvalova ieroču skapi. “Jūs tam pat elpot virsū nedrīkstat,” teicis mākslas zinātnieks Dainis Bruģis, pirms tam izstāstot, kāda vērtība ir šis, pašlaik no skata ne pārāk izcilais skapis. Paturpinot domu par Zalves skolu jeb Lielzalves muižu, šķērmi paliek, klausoties Ilgas teiktajā par to, kāda šī ēka nonāca klubam. Nesasista bija palikusi tikai viena loga rūts. Mēbeles klasēs savandītas, salauztas. Vai to darīja kādi no Āfrikas atbraukušie bēgļi? Tas ir akmens arī Neretas pašvaldības un Zalves pagasta pārvaldes lauciņā.
Svētdien vakarā, kamēr uz gāzes plīts tvaicējās jāņogas, atvēru ziņu lapas internetā, un mani pārsteidza ziņa par Paula Bankovska nāvi. Man viņa vārds saistās ar žurnālu “Rīgas Laiks”. Lasāmvielu, kas smadzenēs rosina aktīvus domāšanas procesus. Turpmāk žurnāls vairs nebūs tāds kā līdz šim. Ikreiz, kad mēs kā tauta zaudējam kādu no saviem spīdekļiem, kopējā Latvijas telpā kļūst mazliet tumšāks.
