Toreiz rīdziniecei Kristīnei Lagzdiņai bija aptuveni tikpat gadu, cik pašlaik viņas jaunākajai meitai. Ģimene dzīvoja Rīgā, un pirms 25 gadiem viņa kopā ar draudzeni piedalījās “Baltijas ceļā”. Stāvēja uz Akmens tilta, piespraudušas pašu darinātas nozīmītes — auseklīšus, lepni paceltu galvu — par brīvu Latviju bez svešzemju okupantiem.
Pāvils Karps, Kristīnes tēvs, astoņdesmito gadu beigās cēla māju senču zemē — Koknesē. Vecvecāku atstātais mantojums stiprinājis nākamo paaudžu vēlmi būt savas zemes saimniekiem. Viens no viņiem — Kristīnes vecvectēvs Jēkabs Karps. Dzimis 1865. gadā Cesvaines pagastā latviešu zemnieku ģimenē, absolvējis Rīgas Garīgo semināru. Kalpojis par ķesteri Koknesē un strādājis par skolotāju, vēlāk iesvētīts par Jelgavas bīskapu, bet 1942. gadā iecelts par arhibīskapu. Kristīnes tēva māte bija poliete, bet, nonākusi Latvijā un mainot pasi, ailītē “tautība” ierakstīja “latviete”. Kristīne izmācījusies un strādā par skolotāju, audzina divas meitas. Pirms “Baltijas ceļa” 25. gadskārtas aicināju viņu atcerēties jaunību, 1989. gada 23. augustu. Viņa apliecina, ka gan toreiz, gan šodien ir Latvijas patriote.
Tēva stāsti uzjunda naidu
Kristīnei, dzīvojot Rīgā, patriotismu stiprināja pārmērīgā rusifikācija. Pret visu krievisko padsmitniecei radās arvien lielāka iekšējā pretestība. Skolā mācības, nereti arī sapulces, notika divās valodās, un tas tikai pastiprināja alkas pēc visa latviskā. “Kad sākās auseklīšu laiks, vairāki skolēni tos nēsāja arī skolā. Drosmīgos tvarstīja īpašas komisijas, nozīmītes lika noņemt un dienasgrāmatā rakstīja piezīmes,” stāsta Kristīne. “Naidu pret valdošo kārtību vairoja arī ikgadējā gatavošanās Uzvaras svētku gājienam, obligātā bezjēdzīgā soļošana stadionā. Man tas viss riebās, tāpēc protestējot piedalījos gandrīz visos notikumos, kuriem bija saistība ar nacionālo pašapziņu. Nebiju vien slavenajā “Pērkona” koncertā Ogrē, bet citos, īpaši ar mūziku saistītos, gan. Viens no vērienīgākajiem — rokoperas “Lāčplēsis” izrāde. Piedalījos arī Trešās atmodas nozīmīgākajos pasākumos — tautas manifestācijā Mežaparkā un Daugavmalā.”
Kristīnes tēva albumos saglabātas daudzas fotogrāfijas, kurās redzama Daugava un tās krasti pirms applūdināšanas. Toreiz padsmitniecē modies liels saviļņojums un sašutums. “Kā padomju vara varēja iznīcināt šo skaistumu — Staburaga klinti, Kokneses pilsdrupas un daudzas citas vietas? Es pat sacerēju dzejoli “Atmiņas par Koknesi”, un tajā ir rindas: “Es apraudu to, ko nebija lemts/ Man pašai redzēt un baudīt.” Cerības par bijušā atdzimšanu neloloju, bet par latviešu valodas atdzimšanu gan.”
Uz Akmens tilta sadodas rokās
Kad abas ar draudzeni uzzinājušas par “Baltijas ceļu”, nebijis šaubu, ka tajā piedalīsies. Drosmīgi piespraudušas pašdarinātas nozīmītes — auseklīšus, jo nopirkt tādas nebijis viegli. Šīs nozīmītes viņa joprojām glabā piemiņai.
“No Pārdaugavas ar sabiedrisko transportu aizbraucām līdz centram. Ap to laiku cilvēki jau sāka pulcēties, veidojās ķēde. Izgājām cauri Vecrīgai, cilvēku tur bija ļoti daudz. Uz Akmens tilta bija mazāk tautas, tāpēc izvēlējāmies nostāties tur. Dažiem bija līdzi radioaparāti, tāpēc varējām zināt to brīdi, kad jāsadodas rokās. Neatceros vairs, cik ilgi, bet kādu laiku tā, rokās sadevušies, stāvējām. Sajūta bija laba. Vēl grandiozākas emocijas bija vakarā, kad televīzijā redzējām no augšas nofilmēto. Aptvērām, cik daudz bija cilvēku, un tas saviļņoja līdz asarām.”
Pārāk liela nepatika
Pagājuši 25 gadi, bet Rīgā joprojām bieži skan krievu valoda. “Dienā, kad Uzvaras parkā notiek 9. maija mītiņš, man sāk sāpēt galva. Ja iespējams, pavadu šo dienu, neizejot no mājas. Neesmu pesimiste, priecājos, ka nav jādzīvo padomju laikos, priecājos, ka maniem bērniem tas nav jāpieredz,” saka Kristīne. “Nesaprotu tos, kuri jautā: “Ko tev deva tā brīvā Latvija?””
Meitas, līdzīgi kā māte, ir patriotiski noskaņotas, tajā pašā laikā viņu redzējums ir plašāks. Kristīne atzīst, ka nedaudz nožēlojot viņām iemācīto pārlieku lielo nepatiku pret visu krievisko, kas mūsdienās ne vienmēr ir atbalstāmi. Tagad patriotismu viņa cenšas mācīt ar etnogrāfiju, tajā skaitā arī kliedēt stereotipus par ugunskrustu.
Kādu redzat Latviju vēl pēc 25 gadiem? “Nepiekrītu tiem, kuri vēlas salīdzināt mūsu valsti ar citām, tiecoties pēc Šveices vai kādas citas zemes labklājības. Protams, materiālajai situācijai ir jāuzlabojas, bet galvenais — lai mēs nebūtu pazaudējuši savu identitāti un kultūras bagātības.”
