Pagājušajā nedēļā pārdzīvoju tādu nervu spriedzi, ka esmu pārliecināts — nu man nekas vairs nevar būt par grūtu. Izabella taču piespieda mani braukt viņai līdzi uz Rīgu, uz lielveikalu “Alfa”.
Pagājušajā nedēļā pārdzīvoju tādu nervu spriedzi, ka esmu pārliecināts — nu man nekas vairs nevar būt par grūtu. Izabella taču piespieda mani braukt viņai līdzi uz Rīgu, uz lielveikalu “Alfa”. Viņa izdomājusi, ka istabā līdz Jaunajam gadam jānomaina tapetes, un tur esot liela izvēle.
Man šķiet, tajā veikalā kaut kas mani nobūra, jo visu laiku biju tādā kā transā. Jutos tik apjucis, nevarīgs, mazvērtīgs, apmēram kā puteklis gultapakšā. Kā tur cilvēki vispār spēj orientēties? Tur jau vajag pabeigt kādus īpašus kursus, lai atrastu, kas vajadzīgs. Es, piemēram, gribēju nopirkt sev zobubirsti, bet kur nu! Vai tad tur kaut ko var atrast? Bet Izabella gan tur jutās kā zivs ūdenī. Viņa skraidīja no vienas nodaļas uz otru. Ko vajadzēja, to, protams, nenopirka, toties iegādājās visādus niekus, bez kuriem var iztikt, piemēram, nopirka 100 vienreizējās lietošanas mutautiņu, jo, pērkot vairumā, viens maksā tikai 3 santīmus! Nezinu, ko viņa ar tiem slaucīs — mēs ziemā ēdam daudz ķiploku un ar saaukstēšanās slimībām reti slimojam. Iespējams, Izabella tos lietos seriālu skatīšanās laikā, jo reizēm viņa var sērot stundām ilgi.
Kad izgāju no veikala, šķiet, pasaulē nebija par mani laimīgāka cilvēka! Es sajutu brīvības saldo garšu un zinu skaidri — mani ne mūžam vairs nedabūs iekšā nevienā lielveikalā! Indriķis
