Gada ritumā nākas tikties un runāt ar simtiem cilvēku. Viens sarunas fragments šogad man īpaši palicis atmiņā. Aicinot uz sarunu kādas iestādes vadītāju, saņēmu atbildi, pareizāk, atteikumu ar vārdiem: “Kam man tas vajadzīgs?”. Tas lika man padomāt par to, kādi esam un kādi varētu būt. Ja mēs visi dzīvotu ar moto — tikai tik, cik prasa darba pienākumi, ieņemamais amats, vai tieši tā, kā rakstīts instrukcijā, vai vispār būtu vērts dzīvot? Labestība sākas tajā brīdī, kad cilvēks nesavtīgi un spēj dot otram.
Arī sarunas ar “Staburaga” cilvēkiem vienmēr “atrauj” jūs, zemniekus, skolotājus, ārstus, uzņēmējus, pašvaldību deputātus vai vienkārši uz ielas uzrunātus cilvēkus, no ikdienas pienākumiem un darāmajiem darbiem. Reizēm “uzkrītam kā sniegs uz galvas”, lūdzot komentēt notikumus, atbildēt uz sabiedrību interesējošiem jautājumiem vai norunājot tikšanos jums pavisam nepiemērotā brīdī. Vislielākais prieks, ka apkārt tomēr ir krietni vairāk atsaucīgu un laipnu cilvēku, kuri nekad nejautā — kam man tas vajadzīgs?.
Aizvadot 2008. gadu, man gribas pateikt paldies visiem, kuri uzņēmuši mūs savās mājās, piesējuši suņus, gaidot sētā iebraucam “Staburaga” mašīnu, sēdinājuši pat pie sava pusdienu galda. Ne reizi vien sarunas ieilga vairāku stundu garumā, bet daļa dzirdētā vienmēr paliek neuzrakstīta, jo tie ir jūsu pārdzīvojumi, kuros dalāties ar mums. Lai nākamgad izdodas iecerētais un, lai cik grūti arī klātos, atcerēsimies: otram veltīts laiks, smaids un vārds mums nemaksā neko. Vajadzīga vien vēlēšanās kādreiz izdarīt vairāk, nekā sākumā šķiet iespējams!
