Pagājušajā nedēļā visskaļākais notikums Latvijā bija Finanšu ministrijas Nodokļu un muitas administrēšanas politikas departamenta direktora vietnieka Vladimira Vaškeviča aizturēšana saistībā ar kukuļdošanas skandālu.
Ik pa laikam atklāj līdzīgus gadījumus, un tas ir pozitīvs signāls, ka nelikumību apkarošanā kaut kas tiek darīts. Ne tikai ķeksīša pēc, bet ir arī konkrēti rezultāti. Var jau būt, ka tādā veidā kāds Vaškevičam mēģina atriebties un viņš ir tikai viens no posmiem kādā interešu konfliktā, partiju cīņās vai ietekmes sfēru dalīšanā. Ja kāds grib kaut ko sasniegt, noteikti izmantos jebkuru ieroci. Sabiedrība gan šīs aizkulises nezina un, visticamāk, neuzzinās. Mēs varam tikai minēt. Tomēr gandarī, ka šādi gadījumi nepaliek nesodīti.
Ikviens korupcijas skandāls diemžēl ietekmē situāciju valstī. Tā kā pārstāvu ražošanas uzņēmumu, kas strādā galvenokārt eksportam, šādu gadījumu sekas ir jūtamas. Sadarbības partneri uz mums raugās ar piesardzību — iespējams, esam korumpēti un darījumus nevarēs nokārtot bez papildu atlīdzības. Tādas sarunas ir bijušas. Tad nākas skaidrot, ka tādā veidā mūsu sadarbību nebalstām. Turklāt esam uzņēmums, kas ir godīgs arī pārējās izpausmēs — mums nav “aplokšņu algu”, un darbiniekiem mēs nodrošinām visas sociālās garantijas.
Esmu pārliecināts — lai valstī kaut kas uzlabotos, cilvēkiem pašiem vajadzētu sevi sakārtot. Man bijusi iespēja sadarboties ar dāņiem, un es pārliecinājos, ka tā ir nācija, kura noteikti pārdzīvos daudzas tautas, jo viņi ir lieli patrioti. Viņus vispirms interesē savējais ražotājs un tikai pēc tam, ja vietējam pietrūkst jaudas, preci importē.
Mūsu specifiskajā — mēbeļu ražošanas — jomā patriotismu pašu mājās nejūt. Produkciju pārdodam galvenokārt veikalā “Čiekurs” Rīgā, un tur par realizāciju sūdzēties vēl nevar. Toties reģionos cilvēki izvēlas cenas ziņā lētākas, lai arī zemākas kvalitātes importa mēbeles. Šobrīd SIA “Daiļrade Koks” Pļaviņu ražotne apmēram septiņus procentus mēbeļu izgatavo vietējam tirgum. Pārējā saražotā produkcija tiek eksportēta. Izgatavojam mēbeles vannasistabām un bērnu istabām, kas šobrīd ir topa produkts. Liels noieta tirgus šobrīd ir Vācijā. Mēbeles klients var pasūtīt pēc kataloga, un mēs paši tās arī piegādājam. Piedāvājumā ir arī citas lietas.
Spējām noturēties arī krīzes laikā, lai gan bieži vien esam nonākuši no vienas galējības otrā. Iepriekšējos gados uzņēmums algu ziņā nevarēja konkurēt ar būvniecības nozari, un daudzi speciālisti aizgāja, kas mūs negatīvi ietekmēja. Uzņēmums tomēr “uzņem apgriezienus”. Ražošanas apjoms pēdējā laikā ir pat nedaudz lielāks nekā tā dēvētajos “treknajos gados”. Plānots arī paplašināties, un pavasarī Pļaviņu ceham sāks būvēt jaunas ražošanas ēkas.
Papētot Nodarbinātības valsts aģentūras piedāvātās apmācību programmas, var secināt, ka valsts vairāk cenšas izglītot tirgotājus, nevis ražotājus. Cik ilgi tikai pārdosim, nevis ražosim? Latvieši diemžēl grib pēc iespējas ātrāk un viegli iegūt naudu. Igaunijā, piemēram, pēc statistikas katrs 12. iedzīvotājs ir uzņēmējs. Latvijā, iespējams, pat simtais nē. Kaimiņvalstī gan arī nodokļu situācija ir daudz labāka, un cilvēki tomēr nav tik korumpēti.
Joprojām nerimst skandāls spēļu zāles aplaupīšanas lietā Jēkabpilī, kad bojā gāja policists. Lepnums, ka dzīvojam kaimiņos tik pašaizliedzīgiem policistiem, turklāt viens no laupītāju aizturēšanā iesaistītajiem ir mans klasesbiedrs. Šajā lietā atklāj arvien jaunus faktus, bet, manuprāt, tā vairāk vai mazāk ir uzmanības novēršana no lietas būtības. Noteikti daudz kas sistēmā ir jāsakārto, bet negribētu, kas tas negatīvi ietekmē pašaizliedzīgos policistus. Lielākā daļa viņu savu pienākumu pilda godam.
Pagājušajā nedēļā valdība lēma, bet tā neko arī nenolēma, ko darīt ar astoņu latu pabalstu, ko valsts ģimenei mēnesī maksā par bērnu. Pats esmu triju bērnu tēvs, un man tas nešķiet mazsvarīgs atbalsts. Bērni ir mūsu nākotne. Ja nebūs nākamās paaudzes, nevarēsim nodrošināt savas vecumdienas. Domāju, tā tomēr nav tik milzīga nauda, lai ģimenēm atņemtu pavisam, un attiecībā uz bērniem tādus lēmumus nevajadzētu piemērot. Vēl, nedod dievs, pabalsta saņēmējus sākt dalīt viena, divu vai daudzbērnu ģimenēs. Katrs bērns ir vērtība, un katram to naudu vajag. Astoņi lati nenosedz visas vajadzības, bet daudzām ģimenēm tas ir atspaids. Noteikti ir citas jomas, kur līdzekļus izlieto daudz nelietderīgāk. Piemēram, “simtlatnieku” programma. Nereti dzirdēts: uzņēmums nevar atrast palīgstrādniekus, jo cilvēks atklāti pasaka — pabalstos viņam iznāk vairāk, nekā strādājot.
Valdība arī sprieda, kā atbalstīt maznodrošinātās Latvijas ģimenes, pieaugot elektrības tarifam. Ir skaidrs, ka lielai daļai cilvēku par elektrību būs grūti norēķināties. Diemžēl valdībā nesaprot, kā to atrisināt. Tajā pašā laikā “Latvenergo” pelņa jau tā ir ievērojama, bet daudzas lietas, kas būtu jāsakārto, tā arī nav izdarītas. Domāju, ja kāds cits enerģijas ražotājs varētu veiksmīgi piesaistīt Latvijas patērētājus, “Latvenergo” klātos grūti. Arī ar nodokļa celšanu vajadzēja piebremzēt, kamēr atgūstas valsts ekonomika. Kaut gan, lai tas notiktu, jāsāk kustēties un pašiem vairāk jāražo.
Personīgajā dzīvē vissvarīgākais notikums pagājušajā nedēļā bija meitas Ievas piedalīšanās
16. Latvijas mūzikas skolu pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu spēlētāju konkursā, kur viņa ar alta saksofonu bija vienīgā Pļaviņu mūzikas skolas pārstāve. Meita gan neizcīnīja pirmo vietu, toties guva labu pieredzi. Katru mācību gadu Ieva piedalās divos vai trijos valsts mēroga konkursos. Mūzika ir joma, kurā viņa arī turpmāk vēlas darboties, tāpēc pēc pamatskolas beigšanas domā mācīties Cēsu mūzikas vidusskolā.
Nedēļas nogalē Pļaviņu novada ģimnāzijā notika tradicionālais žetona vakars, ko arī es apmeklēju, būdams šīs skolas absolvents. Prieks, ka neesmu zaudējis saikni ar klasesbiedriem un rodam iespēju satikties. Man ļoti patīk noskaņa Pļaviņu novada ģimnāzijā. Tagad arī mana jaunākā meita sākusi skolas gaitas, un es redzu, ka arī viņai tur patīk. Klasēs ir interesantas lietas, kādu manā laikā nebija. Uz savu bijušo skolu eju ar patīkamām izjūtām. Kad bija krīze un SIA “Daiļrade Koks” Pļaviņu ražotnei draudēja ražošanas pārtraukšana, skolas direktors Samohina kungs skolai pasūtīja galda virsmas. Kaut neliels, bet tas bija atspaids, kas ražotnei ļāva “noturēties virs ūdens”.
Vēroju atkusni un ar bažām raugos uz Daugavas pusi. Labi atceros plūdus Pļaviņās 1988. gadā, kad ūdens sasniedza arī mūsu māju Gostiņos. Viss liecina, ka arī šogad situācija var būt kritiska. Upē pie Pļaviņām jau tagad sakrājušies vižņi.
