Vērodams vēl 20. gadsimta sākumā neizdeldēto laupītājmežsaimniecību, dzejojis Augusts Saulietis, un viņu brīnišķīgā grāmatā “Meža vakari” citējusi nevis kaut kāda zilzeķe, bet gan starpkaru Latvijas Meža departamenta direktors Krišs Melderis. Viņš, mežiem nozīmīgajā amatā esot, iemantoja daudz nelabvēļu, tomēr izveidojis tik spēcīgu valsts meža sardzi, ka tā ar nebūtiskām izmaiņām, saglabādama mūsu meža zemi, pastāvējusi līdz pat mūsdienām.
Vērodams vēl 20. gadsimta sākumā neizdeldēto laupītājmežsaimniecību, dzejojis Augusts Saulietis, un viņu brīnišķīgā grāmatā “Meža vakari” citējusi nevis kaut kāda zilzeķe, bet gan starpkaru Latvijas Meža departamenta direktors Krišs Melderis. Viņš, mežiem nozīmīgajā amatā esot, iemantoja daudz nelabvēļu, tomēr izveidojis tik spēcīgu valsts meža sardzi, ka tā ar nebūtiskām izmaiņām, saglabādama mūsu meža zemi, pastāvējusi līdz pat mūsdienām.
Taču tagadējais zemkopības ministrs Jānis Dūklavs pavisam drīz var kļūt par tās, tāpat kā senču saudzēto mežu, kapraci. Pēc viņa pavēles sākta pēdējos simts gados vērienīgākā un vienlaikus profānākā Valsts meža dienesta “izciršana”.
Sods par nesadarbību
Nesen Saeimas apstiprinātie likumu grozījumi par valsts mežu vienkāršotu nodošanu pašvaldībām, ko “nezin kāpēc” jau paspējusi izmantot Ventspils dome, ir pirmais nopietnākais cirtiens Latvijas ilgtspējai. Otrs — Saeimā līdz kārtējam lasījumam nonākušie Meža likuma grozījumi rūpnieciski cērtamo koku apmēra un vecuma robežu samazināšanai, tajā pašā laikā neierobežojot cirsmu koncentrāciju. Trešais — Valsts meža dienesta (VMD) reorganizācija.
Zemkopības ministrijai pakļauto institūciju pēdējā vērtēšanā J. Dūklavs dienestam licis atzīmi “neapmierinoši”. Par nesadarbību. Formālais iegansts viņa un VMD domstarpībām bijis “krīzes lēmums” 2008. un 2009. gadā ar valsts mežu pieaugumu saskaņoto gada ciršanas normu izņēmuma kārtā īslaicīgi palielināt no 17 000 līdz 25 000 hektāriem. Tas akciju sabiedrībai “Latvijas valsts meži” (LVM) ļāvis par valstij ne visai izdevīgām, toties izredzētiem kokrūpniekiem draudzīgām cenām pārdot koksni un gūt lielisku peļņu. Nauda ar Dūklava svētību, kā zināms, vēlāk sadalīta publiski apšaubītiem mērķiem, tajā skaitā partiju ziedotāju organizācijām un miljonāru bērnu tenisa izpriecām. Tomēr izciršanas dzīres sabiedriskajos mežos pēc ministra pavēles turpināt VMD vadība šogad atteikusies. Tālab “reforma”, kas, spriežot pēc J. Dūklava izteikumiem, nenozīmē neko citu kā politiski neuzticamās mežu sardzes iepludināšanu virsmežniecībās, vietējā mežu uzraudzības tīkla iznīcināšanu un attiekšanos no dienesta centralizētajām vides aizsardzības funkcijām.
Pagājušajā mēnesī, tikdamies ar reģionālās preses žurnālistiem, J. Dūklavs nav aizmirsis paņirgt arī par saprātīgo priekšlikumu valsts mežos ierobežot postīgās kailcirtes, sevišķi to koncentrēšanu vienuviet. Vēl vairāk. Līdztekus paziņojumam, ka apse “nav koks” un to jāļauj zāģēt bez jelkādiem ierobežojumiem, ministrs pieļāvis ciršanas apliecinājumu atcelšanu vispār. Tas nozīmē, ka reorganizācijas mērķis nebūs nekas cits kā valsts mežsargu un mežziņu kā šķiras likvidācija. To 16. maijā, atkāpdamies no amata, apliecinājis līdzšinējais VMD ģenerāldirektors Jānis Kinna. Jāpiezīmē arī, ka pēc Valsts vides inspekcijas mērķtiecīgas novājināšanas atsevišķi mežsargi un mežziņi pašlaik ir gandrīz vai vienīgās valsts amatpersonas, kas nodarbojas ar praktisko dabas aizsardzību.
Ceļš, kurš neved nekur
Zīmīgi, ka privātajā mežā izstrādāto koku daudzums pēdējos gados ir samazinājies. Turpretī akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” plosīšanās tautas īpašumos “pēc kokrūpnieku lūguma”, bet kā par spīti ornitologu, entomologu, botāniķu, kā arī daudzu vietējo iedzīvotāju protestiem paplašinājusies. Ne velti Zemgales un Kurzemes tīrumos šogad redzami lieli briežu bari, kuru īstās mājas pārvērstas kailcirtēs. Starp meža masīvu kapsētām stiepjas apmēram 50 metru kaunuma “aizkari”, ko tā vai tā izgāzīs vējš. Šādā vīzē LVM “ievēro” un vienlaicīgi apiet Meža likumu. Savukārt akciju sabiedrības labi algoto aģitatoru stāsti par šogad rekordlielajiem jaunu koku stādījumiem ir tikai melšana, jo tie vienlaicīgi būs rekordmazi uz plašo izcirtumu fona.
Daudzi zina, ka Latvijas mežu izniekošana ievērota pat ārzemēs. Akciju sabiedrībai ne tikai atņemts starptautisks mežu labas apsaimniekošanas sertifikāts, bet tās barbarisms izgaismots pagarā televīzijas “Al Jazeera” sižetā. Neizskaidrojama izšķērdība un vienlaicīgi meža izķērnēšana ir LVM bēdīgi slaveno meža ceļu būve. No tās iegūst dažnedažādi būvkantori, privātie karjeri, grants vedēji, bet ne sabiedrība. Šie meža ceļi, līdzinādamies pompozām šosejām, tāpat kā Zemkopības ministrijas mežu politikai, beidzas tumšā biežņā un neved nekur. Vēl jo vairāk tādēļ, ka pēdējos gados arvien biežāk šo uzbērumu abās pusēs ieraugām ar sen aizliedzamajiem harvesteriem fatāli izpostītus zemsedzes klajumus, no kuriem uz visiem laikiem aizceļojusi to pašu harvesteru traumētie un godīgai, kvalitatīvai kokrūpniecībai nederīgie baļķi.
Vai nav pietiekami ieganstu, lai valsts, daudz nedomādama, patriektu “dārzniekus āžus”?
Tomēr jebkuras paškritikas vietā, un redzams ne bez ministrijas politiska atbalsta, valsts akciju sabiedrības propagandas iestādījums “Mammadaba” pērk “ārzemju imperiālismu” (starptautiskos sertificētājus un “Al Jazeera” žurnālistus) atmaskojošus sižetus Latvijas Neatkarīgajā televīzijā, bet iestādes priekšniecība sacer pasaciņas. Klausoties tajās un neticot acīmredzamajam, var gan šķist, ka “mežu mums vēl daudz”. Īstenībā meža platība uz vienu valsts iedzīvotāju Latvijā ir zem Eiropā vidējā līmeņa, kaut arī koksni eksportējam uz divreiz mežaināko Zviedriju. Lai attaisnotu kailcirtes, valsts meža apsaimniekotāji iemanījušies arī koku audzi pielīdzināt burkānu tīrumam, kas sējams un novācams vienā rāvienā, lai “nesapūst”. Ja klausītājs nav tik naivs, kā cerēts, izmanto “zinātnisku argumentu” par kailcirti, kas laba ar to vien, ka mežu traucējot “tikai vienreiz”. Bērni un pat skolotāji jau pavisam bieži uzskata, ka koks skaitās pieaudzis pēc desmit gadiem, bet “Mammadaba” patērētāja audzināšanā nonākusi tik tālu, ka kārtējā skolēnu “mežu konkursā” par galveno balvu izsludinājusi braucienu uz Holandi — vienu no trim Eiropas valstīm, kurā līdztekus Liebritānijai un Dānijai dabisko kokaudžu praktiski vairs nav.
Kas būs, kad nebūs?
Mežinieki, kam esmu jautājis, kādēļ LVM tik pārmērīgi cenšas pelnīt uz valsts mežu rēķina un kādi motīvi īsti vada pret uzticēto bagātību nežēlīgo un bezbēdīgo iestādes vadītāju R. Strīpnieku, daudzkārt raustījuši plecus. Akciju sabiedrības dibināšanas mērķis kā nekā bijusi nevis nauda, bet Latvijas nozīmīgāko resursu krātuves — meža — saudzīga apsaimniekošana un saglabāšana. Protams, tas varētu nepatikt pēdējos gados uzcelto skandināvu kokapstrādes fabriku īpašniekiem. Tas laikam nebūtu pa prātam dārgo harvesteru turētājiem, taču noteikti būtu Latvijas pilsoņu vairākuma, ne tikai sēņēdāju un ogēdāju interesēs.
Ja jau nozarē bija nepieciešama reforma, tad gluži pretēja tam, ko Meža departaments sācis pēc
J. Dūklava pavēles. Laikam viena no lielākajām, lai arī, šķiet, apzinātajām kļūdām, kādreiz sadalot Latvijas valsts mežu apsaimniekošanas sistēmu Valsts meža dienestā un akciju sabiedrībā ‘‘Latvijas valsts meži”, bija valsts meža sargātāju pazemojoša ierindošana “nabaga brāļu” lomā. Viņi, salīdzinot ar tādas pašas kvalifikācijas kolēģiem no LVM, saņem vairākas reizes mazāku algu un apgādāti ar daudz nožēlojamāku tehniku. Katra mežsarga apgaitas jau tāpat palielinātas tik plaši, ka meža izlaupītājiem viņu vajadzētu īpaši meklēt, lai uzprasītos vismaz pēc protokola par kārtējo pārkāpumu. Tas nozīmē, ka visprātīgākais būtu atjaunot jau sagrauto un atgriezties pie Kriša Meldera 20. gadsimta 20. — 30. gados iedibinātajiem meža sardzes principiem, nevis graut tālāk. Krišs Melderis teicis arī tā: “Kurš nemīl un nesaudzē dzīvo mežu, nemīl dzimteni.”
Ko saka pašreizējais Meža departamenta direktors? Neko. Viņš nemanāmi pilda nemanāmu politisko pasūtījumu.
Kas notiks, ja zemkopības ministram veiksies iznīcināt pašreiz vienīgo meža dzīvo radību interešu aizstāvi valsts kokaudzēs — Valsts meža dienestu?
Laikam varētu uzskaitīt shēmas, korporatīvos sakarus, ieinteresētus rūpniekus, politiķus, kas turas kādreizējā Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas komjaunatnes sekretāra J. Dūklava ēnā. Tomēr visizteiksmīgāk to, manuprāt, atklāj pavisam svaigs projekts, ko Zemkopības ministrijas un J. Dūklava kūrētajā Medību saimniecības attīstības fondā nav kautrējusies iesniegt Ventspils dome. Runa ir par žūrijas pagaidām neatbalstītu zelta staltbrieža uzstādīšanu drazu uzbērumā, ko saucot par Lemberga hūti. Kur gan citur, ja ne provinciālas lielummānijas plikajā paugurā zelta teļa pielūdzējiem novietot savu elku? Kur gan citur, ja ne uz turieni pāri tuksnesī pārvērstiem Latvijas mežiem bridīs ļaudis, kas zina, ka nauda nesmird, bet laikam nezina, ka to nevar ēst.
