Daudzeses pamatskolā dižojas labo vēlējumu koks.
Daudzeses pamatskolā dižojas labo vēlējumu koks. Uz gaišas sienas fona kuplo zari, kuros laba vēlējumi ik pa laikam mainās. Šonedēļ koku rotā Lāčplēsim veltīti bērnu zīmējumi. Lāčplēsim, kurš dzīvo katra sirdī, lai nosargātu brīvību un laimi. Pavisam drīz Daudzeses pamatskolā uzplaukšot Ziemassvētku labo vēlējumu koks.
Vai šādam kokam simboliski nevajadzētu zaļot ikviena cilvēka dvēselē? Taču, redzot, kas notiek sabiedrībā, rodas pārliecība, ka daudzu sirdīs tas ir ne tikai nokaltis, bet nekad tur nav pat bijis.
Kāpēc tā? Kas vainojams, ja cilvēkos zudusi ticība? Neticam Latvijas labākai nākotnei pēc iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, neticam jaunajai valdībai un labām pārmaiņām, neticam ne Dievam, ne velnam.
Šai neticībai ir arī argumenti: valdības nākušas un solījušas vai piena upes ķīseļa krastos, bet nabadzība arvien pieaug. Eiropā uz mums lūkojas kā uz nabaga radiniekiem.
Un kā lai tic Dievam, ja baznīcas pārpildītas liekuļiem? Īstie kristieši dievnamus apmeklēja padomju gados, kad par Dieva godināšanu draudēja nepatikšanas.
Tagad, kad atkal tuvojas 18. novembris — Latvijas Republikas dzimšanas diena, vajadzētu to visu vēlreiz pārdomāt un katram uzlūkot savu labo vēlējumu koku. Kāds nu kuram tas ir — zaļojošs, puskaltis vai pavisam nokaltis.
