Mums, latviešiem, ir skaista tautasdziesma — “Mazs bij’ tēva novadiņš”. Šo dziesmu esmu pati dziedājusi kopkorī Dziesmu svētkos. Kāpēc šo tautasdziesmu es šim rakstam esmu izvēlējusies? Šinī dziesmā ir īpaša divrinde: “Visiem labi, visiem labi/ Mūsu tēvu zemītē.” Bet vai tā tiešām ir? Kopš mūsu valsts ir atkal brīva, pagājusi jau vairāk nekā ceturtdaļa gadsimta. Tai būtu jābūt ziedošai un plaukstošai, turīgiem cilvēkiem, ieskaitot pensionārus. Atceros, kā mēs daudzi no Jaunjelgavas braucām uz pirmo tautas saietu Rīgā, Mežaparka Lielajā estrādē notika svinīga sapulce. Ar prieka asarām acīs dziedājām dziesmas par dzimteni, par likteņupi Daugaviņu. Ar nepacietību gaidījām, ka radio un televīzijā pārraidīs mūsu tur dziedāto “Dievs, svētī Latviju!”. Bet tagad? Tagad pār vaigiem līst izmisuma asaras. Žēl, ļoti žēl — mūsu tauta ir sadalīta bagātajos un nabadzīgajos, un visu to izdomājuši mūsu tautas pārvaldē sēdošie politiķi. Šoreiz nekāds lielais krievu brālis nav vainojams — mūsu pašu bāleliņi. Mēs, pensionāri un daudzi citi, šīs nepareizās politikas rezultātā dzīvojam zem nabadzības robežas. Es nevaru saprast, kāpēc mums tā jācieš. Visu darba mūžu esmu strādājusi, bet mana pensija nav graša vērta. Dzīves dārdzība aug augumā, stipri sadārdzinājušies pārtikas produkti un pārējās preces. Pasta pakalpojumi arī sadārdzinājušies. Tagad atvelk vienu procentu no nopelnītās pensijas, ja tā ir lielāka par 300 eiro. Bet no pensijas jau atkal atvelk nodokļus. Arī elektrībai pielika abonentmaksu 1,50 eiro mēnesī, televīzijai — vienu eiro, apsaimniekošanai — 5 eiro. Ja pensijas indeksācija būs tik niecīga, tad man vēl jādzīvo 10 gadi, lai būtu 300 eiro. Vai tas nav absurds, vienkārši prātam neaptverami? Samaksājot par komunālajiem pakalpojumiem, nopērkot zāles, ēšanai gandrīz nekas pāri nepaliek. Ārsti saka — jāsabalansē uzturs, tam jābūt bagātīgam ar visām nepieciešamajām vielām. Ne tu vari kur aizbraukt, ne aiziet. Ja piedevām esi slims, tad ir “cauri”, jāskatās tikai uz kapsētas pusi. Neraugoties uz to visu, savā novadā esmu atzīta par turīgu, man nav maznodrošinātās statusa, mana pensija neatbilst domē pieņemtajiem saistošajiem noteikumiem. Labs vārds izdomāts — ko tie saista? Man pat vienreizējs slimības pabalsts nepienākas, tā atbildēja sociālā dienesta vadītāja. Ja tā padomā, cik šajos gados valsts nelietderīgi izšķērdējusi nodokļu maksātāju naudas? Tie ir miljoni. Cik naudas aizgājis luksusa automašīnām, galvojumos, prēmijās pašvaldībās un pārvaldē, “Parex bankā” miljards ieguldīts utt. Daudziem no viņiem būtu jābūt citā maizē, nevis jāsēž mīkstos sēdekļos. Ierēdņu skaits katru gadu pieaug, izdomā jaunas štata vienības. Jau sen vajadzēja samazināt Saeimā sēdošo deputātu skaitu uz pusi, tad nevajadzētu vienam otram tur snauduļot, apsaukāt vienam otru un strīdēties. Būtu intensīvi jāstrādā. Jājautā, kas tā par valsti, ja pat sērkociņus neražojam? Rūpniecības mums tikpat kā nav, izņemot lauksaimniecības ražojumus. Liels paldies zemniekiem, kuri ar savu centību un neatlaidību šinī valstī nopelna sev un pabaro mūs. Ja tā turpināsies, mūsu aizsardzība būs veltīga. Cilvēki ļoti mirst, nebūs, kam uzbrukt. Jau krīzes laikā visu optimizēja, ko vēl vajag? Jāslēdz skolas, slimnīcas. Par to neviens nedomā, kā vecam slimam cilvēkam nokļūt pie speciālista, lai veiktu svarīgas analīzes, jābrauc n-tie kilometri. Daudzi ārsti arī ir kļuvuši citādāki, negrib tuvāk kontaktēties, jo neredz, par ko. Viņu atbildes ir — ja nav naudas samaksāt par slimnīcu, tad ārstējieties pie ģimenes ārsta. Aptiekā Aizkrauklē vienai kundzei atbildēja tā: “Ja jums trūkst naudas, par ko nopirkt zāles, tad nevajag apmeklēt ārstu.” Kundze raudādama izgāja no aptiekas. Arī mūsu pašvaldība varētu kaut vienreiz atteikties no prēmijām, bet ziedot, kā citās pašvaldībās to dara, tiem cilvēkiem, kuriem visvairāk ir nepieciešams. Varētu apaļajās jubilejās apsveikt vecļaudis kaut ar ziediem un nelielu saldumiņu. Bet tas netiek praktizēts. Mans lūgums pārvaldē sēdošiem — izbeidziet tādu praksi, kā aplaupīt pensionārus, ne ar mūsu asarām un nāvi jūs panāksiet pārpilnību budžetā! Piekrītu deputātei Kursītei: “Mūsu valsts stāv bezdibeņa malā.”
Vēlos nobeigt šo rakstu ar tautasdziesmu:
Kungiem labi, kungiem labi
Mūsu tēvu zemītē:
Kāpostiņi, kacēniņi
Kalpa vīra barībiņa.
Balta maize, pīrādziņi
Ierēdnīšu galdiņos.
Valentīna Dzene
