Šī gada 21. jūnijs kļuvis par dienu, kad tie, kas ticēja, ka nodokļu reforma ir solis pretī izaugsmei, cilvēku aizbraukšanas no Latvijas apturēšanai un jaunu darba vietu radīšanai šajā valstī, kļuvuši par skeptiķiem. Rīta pusē presē paustais valdības viedoklis, ka vienīgais valsts budžeta “cauruma aizbāšanas” instruments ir mūsu visu maciņi, manuprāt, ir klaja necieņas izrādīšana pret valsts iedzīvotājiem — nodokļu maksātājiem.
Solītā jaunā nodokļu politika, kuras virsmērķis ir (bija?) saskaņots ar sociālajiem partneriem, starp kuriem biju arī es, mani kolēģi, darbabiedri, konkurenti un sadarbības partneri, — politika, kuras “rāmis” bija apspriests garās un plašās sanāksmēs, darba grupās, tērējot savu laiku, nesaņemot par to ne centa atlīdzības. Politika, kuras ideja Igaunijai ir ļāvusi gūt tādu izrāvienu, par kuru tagad Latvija var tikai sapņot, šī pati politika tagad pārvērsta par farsu.
Valdības un ministriju solījumi, kas tika pausti gan publiski, gan darba grupās nepārprotami bija vērsti uz darbaspēka nodokļu sloga mazināšanu. Taču jaunākās ziņas liecina par tieši pretējo — nodokļi tiks celti. Teiciens “vīrs un vārds” ir pārkāpts visnepatīkamākajā veidā. Sociālo iemaksu pieaugums par 1 procentu, potenciālā iedzīvotāju ienākuma nodokļa noteikšana 25 — 30% bruto algai no 1500 eiro mēnesī (iespējams, ka jau no 1000 eiro), indikācijas par iespējamo mikrouzņēmumu nodokļa režīmā strādājošo algu virs 10 000 eiro gadā (!) aplikšana ar pilniem nodokļiem, neapliekamā minimuma nepiemērošana katru mēnesi ir tikai dažas izskanējušas versijas, kas tiek virzītas.
Mēs ticējām, ka solījumiem ir segums! Es ticēju! Nu vairs neticu! Ir pārkāpta “sarkanā līnija”. Oficiālais paziņojums par sociālo iemaksu paaugstināšanu pielicis punktu ilūzijām.
Plānotā nodokļu reforma, kuru šī gada sākumā atbalstīju arī es, bija iecerēta kā atbalsta instruments teju visiem. Iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājums iedzīvotājiem sniegtu taustāmu labumu katru mēnesi, taču tagad mums Jāņos (kad kārtējo reizi uzmanība politiskajiem procesiem ir mazinājusies) “dāvināja” sociālo iemaksu pieaugumu, kas nozīmēs, ka iepriekšējam samazinājumam mūsu maciņos jēgas vairs nav. Ļaujot uzņēmumiem maksāt “peļņas” nodokli tikai pie reālās naudas sadales, bija iecerēts koncentrēt naudu uzņēmumos, lai 2020. gadā gan ES fondu nauda varētu samazināties, uzņēmumi spētu izdzīvot arī bez banku kredītiem, no savas pašu nopelnītās naudas. Igaunija tā izdarīja, un paskatieties tik tagad uz tiem!
Mums stāsta, cik slikti viss ir, cik ļoti budžetam trūkst naudas. Taču tā vietā, lai kārtīgi “izravētu” savu izdevumu pozīcijas, mēs finansējam pārmēru dārgas būves un ieguldām miljonus mistisku pētniecību projektos, maksājam par “darba” vizītēm uz viseksotiskākajām valstīm delegāciju pūļiem un nekādi nevēlamies koncentrēties uz funkcionāliem auditiem valsts un pašvaldību struktūrās.
Skaisti runājošās valdības sievas un vīri, gudrie deputāti, sapucētie ierēdņi ministrijās, pašpietiekamie pašvaldību darbinieki! Atsakieties no dienesta automašīnām, apmaksātiem dzīvokļiem, nelietderīgiem tēriņiem, uzpūstiem iepirkumiem, nevajadzīgas birokrātijas, atsakieties no bezatbildības! Atrodiet naudu sev blakus, sajoziet savas jostas, nevis piespiediet tās sajozt skolotājiem, medicīnas māsām un policistiem! Mēs, nodokļu maksātāji, grimstam! Nedzeniet mūs projām no šīs valsts, kas ir mūsu mājas!
Aicinu visus, kam nav vienalga, aktīvi iesaistīties viedokļu paušanā. Vērsieties ar vēstulēm tieši ministrijās, stāstiet savu viedokli organizācijām, kuru biedri esat, neklusējiet sociālajos tīklos! Biedrību, nevalstisko organizāciju, domubiedru grupu vadītāji, ieklausieties un aizstāviet mūs! Vēl tikai pirms pusgada mums visiem kopā izdevās apturēt netaisnību ar minimālajām sociālajām iemaksām. Es ticu, ka arī šoreiz mums izdosies! Pretējā gadījumā 40 cilvēki dienā, kas pamet šo valsti, var dubultoties un nepilnie 2 miljoni Latvijas iedzīvotāji jau pēc 60 gadiem kļūs par vēsturi.
Cieņā
Agnese Pastare
