Agita Aizkrauklē — Man pašai psihologa palīdzība nav bijusi vajadzīga, bet es viņiem uzticos.
Agita Aizkrauklē
— Man pašai psihologa palīdzība nav bijusi vajadzīga, bet es viņiem uzticos. Kad mācījos Aizkraukles 2. vidusskolā, divus gadus apmeklēju psiholoģijas pulciņu, kuru vadīja skrīverietis Jānis Pāvulēns. Man tas palīdzēja izprast pašai sevi un citus. Iemācījos novērtēt situācijas un cilvēkus — kāpēc mēs rīkojamies tā un ne citādi.
Jānis Ozoliņš no Aiviekstes
— Uzticos. Es labāk uzklausu gudru psihologu, nevis pārgudru mācītāju vai skolotāju. Man gan ne viss psiholoģijā ir pieņemams. Piemēram, uzskats, ka bērniem pēc iespējas ātrāk jākļūst patstāvīgiem un pašiem jālemj par savu dzīvi. Tas nereti var beigties traģiski — ja jaunietis jūt, ka ģimene no viņa vēlas ātrāk tikt vaļā, viņš to var smagi pārdzīvot, sākt meklēt jaunus draugus un sarežģīt sev dzīvi. Ja jaunietis ģimenē jūtas labi, viņš no tās nav jāraida projām.
Juris, sērenietis
— Man ar psihologiem nekādu darīšanu nav bijis, bet es viņu darbu vērtēju pozitīvi. Preses izdevumos labprāt izlasu intervijas ar psihologiem, pārdomāju un atrodu paustajās domās daudz laba. Katram cilvēkam vispirms jāizprot pašam sevi, un psihologs var daudz palīdzēt.
