Gaidi, un viņš pārnāks. Valentīndienas priekšvakarā staigājot pa veikaliem un vērojot mīlestības svētku preču piedāvājumu, neviļus atcerējos gandrīz 100 gadu senus notikumus.
Gaidi, un viņš pārnāks
Valentīndienas priekšvakarā staigājot pa veikaliem un vērojot mīlestības svētku preču piedāvājumu, neviļus atcerējos gandrīz 100 gadu senus notikumus.
Stāsts ir par manu vecvecmāmiņu Mariju. Toreiz viņa, protams, nezināja, ka kaut kur tālu pasaulē reiz svinēs šādu mīlestības dienu. Daudzu gadu garumā viņa mīlestības vēstījumus būtu sūtījusi vai katru dienu, ja vien būtu zinājusi, uz kurieni…
1909. gada 20. maijā viņa laida pasaulē savu pirmdzimto — dēlu Jāni. Taču drīz vien šo prieku aptumšoja vēsts, ka viņas mīļotajam vīram Kārlim jādodas dienēt cara armijā. Kārlis bija pārliecināts, ka mājās tiks drīz — pēc dažiem gadiem. Marijai nebija viegli dēla audzināšanu savienot ar saimniecības vadīšanu.
1914. gadā sākās Pirmais pasaules karš. Karā piedalījās arī Krievija. Dienēdams tās armijā, Kārlis bija spiests doties karā. Kopš 1914. gada beigām Marija no sava vīra vairs nesaņēma nekādu ziņu.
Laiku pa laikam jaunajā saimniecē ieskatījās kāds vīrietis. Gan gados jaunāki, gan arī vecāki piedāvāja savu roku un sirdi un solīja uzņemties rūpes par saimniecību. Marija palika cieta un nelokāma: “Man jau ir saimnieks — mans vīrs. Es zinu, ka viņš kādu dienu pārnāks.” Dažs labs precinieks iebilda — jau ilgu laiku neko par viņu nezini, varbūt viņš jau sen ir kritis un tu veltīgi gaidi.
Šie vārdi tomēr Marijā bija viesuši šaubas, un viņa nolēma doties pie kāda izslavēta zīlnieka: “Saki, ka mans vīrs ir sveiks un vesels!”. Zīlnieks atbildēja: “Gaidi, kādu vakaru pārnāks.”
Pagāja daudz mēnešu un pat gadu. Un kādu vakaru Marija, jau dodoties pie miera, izdzirda pie durvīm spēju klauvējienu. Atverot tās, Marija gandrīz saļima — tur stāvēja viņas sengaidītais Kārlis… Bija 1919. gada pavasaris. Tad arī noskaidrojās viņa ilgās prombūtnes iemesls. Kara pirmajās dienās Kārlis nokļuva gūstā un tika aizvests uz Vāciju, tur piespiedu kārtā arī pavadīja visus šos gadus.
Maija Lejiņa
***
Trauslais mīlestības taurenis
“Mīļo vīriņ! Vai tu atceries tos vakarus ezermalā? Vai toreiz nepļautie labības lauki spēja dot tādu maizes un mīlestības smaržu, kādas nav pat dārgākajiem franču parfīmiem? Vai klusie vakari un putnu dziesmas vēl spēj tevi aizkustināt un liek straujāk pukstēt tavai sirdij?…”
Tik daudz teikumu varētu sākt ar vārdiem: “Vai tu atceries?…”. Es, protams, to visu pārcilāju atmiņā tad, kad, kā jau dzīvē, dažreiz grīļojas pamati mūsu mīlestībai.
Daudzreiz, meklējot attaisnojumu izjukušām attiecībām, mēs sakām: tā jau nebija vienīgā un īstā mīlestība. Esmu sieviete, kura vienmēr apliecinās: īstā mīlestība mūžā var atnākt tikai vienreiz.
Ar cieņu — Tava sieva
nav nozīmes ne vecumam, ne skaistumam, jo sirdij jau nevar samelot.
Tikai mūsu pašu rokās ir spēks, kas iznes mīlestību caur uguni un ūdeni. Te neviens cits ne spēj, ne var palīdzēt, jo trauslais mīlestības taurenis citu rokās pazaudēs savu spožumu un spēju lidot.
Domāju, arī īstā mīlestība nav pasargāta no kļūdām, taču tādās reizēs mēs nedrīkstam “maksāt” ar mīlestības atraidīšanu.
Biju, esmu, būšu piederīga tām sievietēm, kuras parakstās zem vienīgās mūža mīlestības.
Ar cieņu — Tava sieva
***
Es satiku Tevi un no sirds iemīlēju. Laiks bija apstājies. Mēs sapratām, ka mums abiem jāpaliek kopā uz visiem laikiem.
Mūsu mīlestība bija karsta kā vasaras nakts, skaista kā ziedoša puķe, dzidra kā avota ūdens. To mēs abi sargājām, jo sapratām, ka esam radīti viens otram.
Mēs kopā gājām uz mežu, lasījām ogas, saldās zemenes, avenes. Rudenī — sēnes. Kāds bija prieks, kad atradām pirmo baraviku!
“Vai Tu atceries, Valdi, kā garšoja pašu lasītās avenes ar pienu, kā slēpāmies mežā no lietus?”
Tad pienāca aukstā ziema. Sniga lielām pārslām, Tu atnāci pie manis apsnidzis kā meža rūķis. Tāds Tu, Valdi, man patiki vēl vairāk. Es uzdāvināju Tev pašadītos dūraiņus un siltas vilnas zeķes. Mēs gājām slēpot uz tuvējo mežu, kur vasarā lasījām ogas. Valdi, vai Tu atceries, kā vasarā mani paglābi no lapsenēm, kad nejauši izjauci viņu pūzni? Tu ar tām tiki galā viens divi. Būtu vēl daudz daudz tādu jautājumu: “Vai Tu atceries?…”.
Nu jau ir pagājis labs laiks, bet mēs tomēr joprojām esam kopā. Protams, ir bijušas nesaskaņas, strīdi, bet atliek tik vienam pateikt vārdus: “Vai Tu atceries…”, un tad jau asaru un strīdu vietā nāk smiekli!
Valdi, vai Tu atceries, kā mēs iepazināmies, mūsu pirmo tikšanos? Vai Tu atceries, kā mēs vēlām sniegavīru? Un mūsu pirmo kvēlo skūpstu?
Mīļo Valdi, es Tevi mīlu no visas sirds. Lai Tev mīļa Valentīndiena!
Tava saulīte
***
“Zibens spēriens”
un neviena vārdaTas notika pirms daudziem gadiem skaistā zvaigžņotā ziemas naktī. Es biju jauna, mazpieredzējusi… Strādāju restorānā. Pie mana darba kolēģa Aivara ciemos atbrauca brālēns Ilgvars. Tiku uzaicināta kopā pavakariņot. Sēdējām pie skaisti uzklāta galda un jaukās sarunās, jokojot un smejoties, sagaidījām pulksten 23, kad beidzās mūsu darba laiks. Ilgvars palīdzēja novākt galdu un nomazgāt traukus. Es atgādināju, ka esam restorānā un to darīs trauku mazgātāja. Viņš pasmaidīja un stingrā balsī atbildēja, ka ir radis visu pēc sevis savākt un cenšas neko neatstāt pusdarītu! Pēc tam piedāvāja aizvest mani mājās.
Mēs braucām kravas mašīnā. Pie mājas viņš palīdzēja man izkāpt un pieklājīgi atsveicinājās. Es jau gāju pāri ceļam, kad tiku uzrunāta vārdā. Pagriezos un atskatījos. “Pagaidi!” dzirdēju saucam. Ilgvars pienāca klāt, apskāva un noskūpstīja. Tajā brīdī man “iespēra zibens”! Ko tādu nebiju pat iedomājusies!
Kājas neklausīja, vēderā kņudēja un galva reiba! Likās, Mēness, aizturējis elpu, vēro mūs un zvaigznes pietuvojušās, lai dotu vairāk brīnumspožas gaismas. Absolūti nereāli! Nekādu vārdu! Neviena! Es skaidri atceros to īpašo sajūtu, tik atstāstīt nav iespējams. Un nevajag, jo es jums katram pašam novēlu piedzīvot ko līdzīgu!
ILGVAR,VAI TU ATCERIES?!
Gita
***
Tu — mans Dieva sods
Varbūt Tev šķitīs muļķīgi, ka es rakstu Tev vēstuli, bet man šķiet — pēdējā laikā Tu vairs nedzirdi manus vārdus.
Vai Tu atceries, kad es Tevi pirmo reizi ieraudzīju? Tad uz mirkli “saķērās” mūsu skatieni, un mani, kā Ziedoņa dzejolī, skāra zibens. Vēlāk domāju, ka Tu esi mans Dieva sods, jo kaut ko tādu pusmūžā nespēju iedomāties. Vismaz to, ka tas varētu notikt ar mani.
Pēc tam bija mūsu norunātās un nejaušās tikšanās. Vairākkārt Tu man teici: “Kāpēc mēs nesatikāmies agrāk?”. Un vēl — “”Nevajag steigties!”.
Vai Tu atceries to vienīgo nakti, kad paliki pie manis, jo vīrs bija komandējumā? Mēs gulējām kā nevainīgi bērni, vien skūpstos tikās mūsu lūpas. Tonakt es ne brīdi neaizvēru acis. Baidījos zaudēt katru mirkli, kuru biju kopā ar Tevi. Tu miegā mierīgi elpoji, un es domāju — kaut tā būtu vienmēr! Bet brīnumi jau notiek reti. Jā, es mēģināju saprast: tev — ģimene, man — ģimene, bet tās mums abiem kā kokles bez stīgām.
Vienā no pēdējām tikšanās reizēm Tu teici: mums nav nākotnes. Bet es jau nekāroju neko lielu, man pietiek ar mazumiņu, ar mirklīti — tik Tevi redzēt, tik just Tavu glāstu.
Vakar Tu man teici: “Nesazvanīsimies un netiksimies divus mēnešus. Man problēmas ģimenē. Es šķiros.” Bet kas būs pēc diviem mēnešiem? Vai Tu mani vēl atcerēsies?
Neprātīgā
***
Īstais un vienīgais
Mēs jau tik ilgi esam kopā. Dažbrīd liekas, ka tā tam arī jābūt. Kā gan savādāk?
Vai tu atceries, kad mēs viens otru pirmo reizi ieraudzījām? Kad sākām mācīties pagastskolā. Stundām beidzoties, tu nekad nenāci ar visiem kopā rotaļāties. Sēdēji klases solā un tik lasīji un lasīji. Neviens nezināja, un tu jau arī nestāstīji, ka tev ir iedzimta sirdskaite.
Vai tu atceries, ka, beidzot
7. klasi, man bija pēcpārbaudījums ģeogrāfijā? Atšķirībā no tevis es nezināju, kur tās upes un tautas atrast kartē. Vajadzēja mācību grāmatu, kuras man nebija. Tēvs un māte mani sūtīja pēc tās pie tevis. Man bija kauns, bet es nevarēju neiet. Mājās prasītu, un ko es atbildētu?
Gāju cauri mežam, pārbridu upi un uzkāpu Grīvu kalnā. Redzēju tevi tīrumu ecējam. Grīvu tēvs gāja nomaļus, tavu darbu uzraudzīdams. Ilgi tur stāvēju, tevi vērodama, pat aizmirsu par grāmatu. Laikam jau būtu stāvējusi vēl ilgāk, nesācis suns riet.
Varbūt tu atceries, kāpēc mums abiem kopā bija jābrauc uz Rīgu? Es gan ne, bet labi atceros, kā tovakar pirms tālā ceļa ierados “Grīvās”. Laikam jau es tev patiku, vai gan citādi tu pa durvju spraugu būtu vērojis, kā es mielojos ar Grīvu mātes cienastu. Gan jau tu domāji, ka es neredzu, bet manīju gan, neba man tā karotīte tāpat vien pirkstos lēkāja. Vai gan tu nākamajā dienā būtu vaicājis, vai man nesāp galva, jo tā nu iznāca, ka neievēroju zemos griestus vilciena vagonā un, ceļoties kājās, sasitu to. Toreiz es sapratu, ka cits neviens, tikai tu būsi mans īstais un gaidīšu tevi kaut visu mūžu.
Mājās neviens nesaprata, kāpēc es atraidīju brāļus Strautniekus, jauno “Skudru” saimnieku un citus puišus. “Skudru” Voldis tā arī pateica: “Visus smādēsi, kamēr sagaidīsi tādu — ar koka kāju, stikla aci.” Bet es nebiju “pielaužama”. Es jau arī zi-
nāju, ka tu patīc daudzām un daudzas patīk tev.
Vai tu atceries, kā tu mani bildināji? Es uzreiz tev neteicu “jā”. Teicu, ka esmu par tevi vecāka. Tu nosmīnēji: “Tikai gadu.” Skaists un silts rudens bija tajā gadā, kad mēs precējāmies. Pagastā visi par to vien runāja — par mūsu kāzām. Un kā nu ne — bagātais, bet lēnīgais “Grīvu” saimniekdēls precēja čaklo “Kļavu” meitu. Un tas vēl nebija viss. Pagasta godu galdu klājējas bija apvainojušās, kad uzzināja, ka Grīvu māte kāzu mielasta gatavošanu uzticēja pilsētas saimniecēm, bijušajām kaucmindietēm.
Toreiz man likās, ka visa dzīve būs tik viegla un skaista kā mūsu kāzu diena. Domājām par labāku dzīvi, par lielajiem darbiem, kas mūs vēl gaida. Svītru visam pārvilka 1940. gads. Tas mums nerādījās pat visbriesmīgākajos sapņos, tāpat kā bēgļu gaitas, 1949. gads un vēl pēc tam. Tikai apstākļu sakritības dēļ mēs palikām savās mājās un nenonācām svešumā.
Tā nu mūsu dzīvīte ritēja savu ierasto gaitu. Gāja kā jau dzīvē. Saules dienu bija pulka vairāk kā lietaino. Pārcietām visu, izaudzinājām dēlu, sagaidījām mazbērnus.
Sēžu uz silta mūrīša, adu zeķes, ik pa laikam paskatos uz tevi. Tu joprojām lasi, gluži tāpat kā toreiz skolas solā. Vai atceries?
Eva Skalbe
