Ilzei ir smuidrs augums, augstskolas diploms un darbs, par kuru viņa mēnesī saņem minimālo algu. Divus gadus viņa dzīvoja kopā ar Ivaru, kurš viņu uzturēja. Tagad to dara vecāki, jo Ilze no Ivara aizgāja. Viņš gan to ļoti pārdzīvoja, bet Ilze bija nelokāma. “Es viņu vairs nemīlēju, pēdējo gadu man tas vienkārši bija izdevīgi, bet viņš ļoti baidījās palikt viens,” viņa klāstīja draudzenēm.
Saruna ar skatienu
Kas zina, cik ilgi viņa vēl būtu dzīvojusi ar Ivaru, ja nebūtu tās liktenīgās tikšanās ar Markusu. Viņam pieder atpūtas bāze, un tajā notika Ilzes kursabiedrenes kāzas. Markuss bija līgavaiņa draugs. “Viņš ir ārzemju latvietis,” Ilzei pačukstēja draudzene. Izskatījās, it kā viņš tikko būtu atgriezies no dienvidiem — iededzis, tumšiem matiem, mazliet skumju skatienu.
Kad Ivars bija izgājis ārā uzvilkt dūmu, Ilze juta sev pievērstu skatienu. Nē, tovakar Markuss viņai neko neteica, viņi arī nedejoja, viņš vienkārši nenolaida no Ilzes acis. Šķita, ka ar skatienu viņš jau pasaka: Ilze pieder viņam. Ilze pat jutās neērti no šī skatiena un centās par to pārāk nedomāt, jo Markuss tomēr bija desmit gadu vecāks un Ilzei bija attiecības, kuras visi uzskatīja par ideālām.
Precēta pāra rutīna
Pēc pāris mēnešiem, kad viņi nejauši saskrējās Rīgas centrā, abiem tas šķita liktenīgi. Ilze vairs nedomāja par to, kā un kur dzīvos, praktiskajiem apsvērumiem vairs nebija nozīmes, svarīgi bija tikai tas, lai Markusa acīs viņa būtu godīga, nevis lavierētu starp diviem vīriešiem un meliem.
Pēc sāpīgas šķiršanās no Ivara Ilze uz laiku pārcēlās pie draudzenes un bija pilna prieka, mīlestības un cerību, taču jau neilgi pēc tam jutās kā apmaldījusies trijās priedēs. Markuss viņai zvana, aicina ciemos, bet…
Draudzene saka: “Kā tas var būt, ka tu tik priecīga ej uz tikšanos ar Markusu, bet atgriezies tik drūma?”. Ilze pati arī nezināja, ko domāt. Vismaz attiecību sākumā taču ir jābūt kaislībai, un Ilze vēlējās just, ka Markuss viņu dievina, bet šis posms kaut kur bija pazudis, un Ilze bija ierauta precēta pāra rutīnā.
Markuss vakarā uzģērba pidžamu, noskūpstīja viņu, novēlēja labu nakti, pagrieza muguru un nodzēsa gaismu.
Mācās
novērtēt
Dažkārt Markuss draugu kompānijā par viņu vienkārši aizmirsa. Reiz, kad viņš bija uzaicinājis Ilzi ciemos, tikai pēc kādas stundas viena meitene no kompānijas pajautāja: “Varbūt tu neesi ēdusi?”, un tad arī Markuss piebalsoja: “Ak jā, varbūt tu gribi ēst?”.
Reizēm Ilze viena devās gulēt, bet Markuss ar draugiem skatījās futbolu un neatlicināja pat desmit minūšu mīļumam un vienam skūpstam.
Satiekoties abiem likās, ka viņus saista kas īpašs, un varbūt tas pat bija liktenis. Bet vai tāpēc viņu mīlestība vairs neprasītu rūpju?
Ilze bija apjukusi, bet nebija gatava atteikties no šīm attiecībām, tāpēc centās pastāstīt Markusam, kā jūtas. Lai arī sākumā, Ilzi uzklausot, Markuss vairāk taisnojās nekā ieklausījās, viņš tomēr lika saprast, ka arī viņam tas ir svarīgi un soli pa solītim viņš mācās novērtēt to, ka ir atradis tik tuvu un svarīgu cilvēku.
“Vai nav jocīgi,” Ilze prātoja, “cilvēki visu dzīvi meklē mīlestību, bet, kad tā atnāk, tad izturas pret to tik nevērīgi, it kā tā būtu pašsaprotama ikdienas sastāvdaļa, un uztraukties par to sāk tikai tad, kad jūt, ka tā var arī pazust…”
