Gribējām brīvību — ir mums brīvība, gribējām latu — ir mums lats, tikai ar to atšķirību, ka vienam tā ir sīknauda, citam jākrāj, lai iznāk pusdienām.
Agrāk bērniem mācījām darba tikumu, tagad domājam, ka tik mūsu bērniņš, nedod dievs, nesasmērē rokas. Es par to, ka agrāk bērni paši skolā sakopa savu klasīti.
Agrāk bērni gāja ekskursijās, pārgājienos pretī rudenim, pavasarim utt., tagad bez diviem latiem pat pārgājiens neiznāk (te es domāju ekskursiju uz “Mazo kāpu” Koknesē…).
Un tagad sāpju bērns — medicīna. Ja tev nav 10 — 12 latu, tevi, rupji runājot, pat morgā nelaiž iekšā. Priekšapmaksa medicīnā novedusi tik tālu, ka cilvēks 03 vai 113 zvana tikai tad, kad vairs gandrīz nevar piezvanīt. Un kvotas! Zinu — ir kvotas zemniekiem par izslaukto pienu, bet ieviest tādas medicīnā? Tas ir lielākais stulbums, ko var izdomāt.
Tā ir necieņa, piemēram, pret sievieti, grūtnieci, dzemdētāju, jo ir taču straujas dzemdības, kad jārīkojas 20 — 25 minūšu laikā, lai būtu labvēlīgs rezultāts, bet, lai aizbrauktu uz Jēkabpili, vajag 40 — 45 minūtes. Nerunāsim nemaz par slimnieka transportēšanu dabas stihiju laikā, kad ir ledus, sniegs, lietus, vētra. Kāpēc vajadzēja sagraut dzemdību nodaļu Aizkrauklē, kas bija viena no labākajām Latvijā? Es esmu par kvalitatīvu medicīnu. Aizkrauklē terapija, ķirurģija un traumatoloģija nav pati labākā, arī poliklīnikā nav kārtības.
Nesaprotu, cik ilgi var tā strādāt — praktiski muļķot cilvēkus ar it kā sakārtotu sistēmu?
