Mēs ar Indriķi jaunajā gadā jaunu dzīvi nolēmām sākt ar pases maiņu. Manējai termiņš beidzas pēc trim mēnešiem, Indriķim — pēc viena. Tagad domāju — kāds nelabais mani dīdīja tā steigties! Nu man garastāvoklis līdz mūža galam sabojāts.
Kā mēs ar Indriķi gatavojāmies šim svarīgajam notikumam! Tagad jau nevar nobildēties agrāk, to dara uz vietas. Man parasti ar vienu fotosesiju nepietika, bet toties bija rezultāts. Sešas reizes apmeklējot fotogrāfu, es vienmēr atradu optimālo variantu. Kad bija grūti, ieskatījos savā pasē — nu, kas par skaistuli! Bet kas ir tagad… Kaut arī Rozālija teica, lai piepūderēju degunu un “nošpaktelēju” ģīmi, no fotogrāfijas raugās kaut kāda atbaidoša būtne — ar uzrautu apakšlūpu un trim zodiem. Sevi ieraudzīju, iekritu tādā kā pusnemaņā. Kad man lika atstāt radītājpirksta nospiedumu, uztraukumā to sajaucu ar vidējo. Un manu dekoltēto blūzīti fotogrāfijā vispār nevar redzēt, izskatās, ka es kaila bildējusies. Savukārt no Indriķa jaunā krekla redzamas tikai dažas svītriņas. Indriķis vēlreiz nofotografējās, jo pirmajā variantā viņš izskatījās pēc izbēguša noziedznieka. Es nobijos — ja nu otrajā bildē es izskatītos vēl trakāk?
Tagad sēžu mājās pie spoguļa un Indriķim jautāju: “Vai tiešām es izskatos tāda kā pases foto? Spogulī taču redzams pavisam cits cilvēks!”
— Jā, jā, — viņš apstiprina, — un man ar tādu jādzīvo! ◆
