Pētot globālo narkomānijas problēmu, centos noskaidrot, vai manas tautas senči Latvijā pazinuši narkotikas.
Pētot globālo narkomānijas problēmu, centos noskaidrot, vai manas tautas senči Latvijā pazinuši narkotikas. Kā liecina autoritatīvi avoti, latvieši savas mītnes iekārtojuši kokos un pārtikuši no mikofloras, tātad — sēnēm. Šajā attīstības stadijā viņiem vēl nevarēja būt rakstītu liecību, tādēļ par izziņas avotu izvēlējos mutvārdu literatūru, sauktu par tautasdziesmām.
Izlasīju par augu, kuru ASV aizliegts audzēt, pārstrādāt un izplatīt, proti, kaņepi:
“Tiesa, tiesa, ne meliņi
Vecu ļaužu valodiņa:
Rācen”s auga druviņā,
Kaņepīte —– dārziņā.”
Tātad kaņepes bijušas zināmas jau sirmā senatnē (vecu ļaužu valodiņa), un tās īpaši kultivētas (dārziņā). Tie, kam dārziņi bijuši lielāki vai kam kaņepes izaugušas garākas, acīmredzot labi pelnījuši, kā jau dažkārt narkotiku plantatori, jo viņi pielīdzināti dižciltīgiem muižniekiem. Tā tiek apstiprināta vispārzināmā patiesība, ka nauda nesmird:
“Visi kungi mani sauca
Kaņepāju muižinieku,
Vai tādēļ muižinieks,
Ka man garas kaņepītes?”.
Populārāks par kaņepēm latviešiem bijis cits narkotiku augs — magones, no kurām iegūst opiju. Magones sēja un ravēja īpaša sieviešu kasta, saukta par māsiņām:
“Stād”, māsiņ, kliņģerītes
Gar tām dobes maliņām:
Lai es sēju magonītes
Pa vidiņu vidiņiem.”
No šīs tautasdziesmas redzams, ka magoņu sējumi bija jāmaskē, jāslēpj (pa vidiņu vidiņiem), lai varas iestādes tos neieraudzītu. Sējumus apkopa vēlās vakara stundās, acīmredzot tā paša iemesla dēļ.
“Kad, māsiņ, rozes sēsim,
Kad magones ravēsim?
— Rītā agri rozes sēsim,
Vakarā(i) ravēsim.”
Reizēm magoņu plantācijas bija tālu no dzīvesvietas.
“Jauni vīri, bāleliņi,
Celiet mani pār upīti:
Man sarkanas magoniņas
Aiz upītes jāravē.”
Ir zināms, ka senie latvieši savu nocietināto piļu, kādas sāka būvēt pēc tam, kad nokāpa no kokiem, aizsardzībai izvēlējās dažādus dabiskus šķēršļus, visbiežāk upes. Laikam tāpat tika aizsargāti arī magoņu sējumi, savukārt jauni vīri un bāleliņi, šķiet, domāti bruņoti algotņi, kuri sējumus apsargājuši.
Kā visur, arī senajā Latvijas teritorijā, narkotiku saturošu kultūraugu audzēšana bijusi ļoti ienesīga, vismaz tūliņ aiz pupu audzēšanas.
“Ravēdama pupu lauku,
Izravēju magonītes;
Pupas nesa zelta graudus,
Magonītes —– sudrabiņu.”
Taču, kas vieniem nes augļus, tas citiem — postu un asaras. Narkotiku lietotājs pārvēršas par cilvēku bez gribas, bez goda un pat bez jumta virs galvas.
“Citas meitas godu gaida,
Kādu godu es gaidīju?
Es atstāju savu godu
Aiz krodziņa kaņepēs.”
Tagad tikai varam jautāt: kurp ej, tauta, kura jau sirmā senatnē savu godu atstājusi aiz krodziņa kaņepēs? (“APOLLO”)
