Pirms Lieldienām sā-kām un pagājušajā nedēļā turpinājām skolas attīstības plāna veidošanu 2013. — 2016. gadam. Lai darbs noritētu raitāk, direktora uzaicinātā lektore no Rīgas nodarbībā ar skolotājiem mudināja skolas darbā atklāt labās iezīmes un trūkumus, uzsvēra, kam vajadzētu pievērst vairāk uzmanības. Katrs skolotājs izteica savas domas. Visus ierosinājumus skolas vadība vēl apkopos, bet daži jau ir ņemti vērā. Piemēram, manā kabinetā datoram ir pieslēgts projektors, lai varētu dažādot mācību stundas un skolēniem būtu interesantāk.
Katru pirmdienu skolā pulcējamies rīta apspriedē, un tagad to darīt ir daudz patīkamāk, jo ir izremontēta mūsu sanāksmju telpa un iegādāti jauni galdi.
Skolā aizvadu jau 33. gadu, un jāatzīst, ka strādāt kļūst arvien grūtāk — paliekam vecāki, bet līdzi jaunajam jāseko daudz intensīvāk nekā iepriekš, skolēni ir daudz pašpārliecinātāki, ambiciozāki, diemžēl arī nevērīgāki pret citiem. Ļoti gribētu, lai viņi kļūtu paškritiskāki. Tomēr joprojām mīlu savus 10. klases audzēkņus. Piektdien iepazinos ar jauno skolēnu Sebastianu Šmitu no Vācijas, apmaiņas programmā viņš pie mums mācīsies divus mēnešus. Sebastians apskatīja skolu, iepazinās ar vienaudžiem. Iepriekš viņš ir mācījies citā Latvijas skolā un prot nedaudz runāt latviski. Domāju, ka mūsu skolēniem būs interesanti.
Divas mūsu skolas latviešu valodas un literatūras skolotājas Aizkrauklē piedalījās interesantos kursos par darbu ar talantīgajiem bērniem. Šajos kursos es nebiju, bet varēšu piedalīties līdzīgos, jo pēc skolotāju ierosinājuma lektors būs arī Skrīveros. Šādi kursi būtu ļoti vajadzīgi, jo mēs daudz laika veltām skolēniem, kuriem ir grūtības mācībās, valsts prasa viņiem pievērst pārspīlēti lielu uzmanību. Tomēr valstij daudz vairāk būtu jādomā par to, kā atbalstīt talantīgos bērnus. Ar viņiem parasti strādājam, gatavojoties olimpiādēm, konkursiem, bet tā vairāk ir pašu skolotāju iniciatīva, nekādu papildu atbalstu no valsts viņi nesaņem.
Angļu valodas eksāmenam pāris mēnešu pirms mācību gada beigām nesaskatu pamatojumu, un eksāmena organizēšana skolas darbam bija apgrūtinājums, savukārt skolēniem pēc tam zūd motivācija mācīties. Taču Izglītības un zinātnes ministrija vēlas, lai nākamajā mācību gadā 12. klases skolēni agrāk kārtotu arī latviešu valodas eksāmenu. Kā skolas latviešu valodas, literatūras un vēstures skolotāju metodiskās komisijas vadītāja piedalījos Aizkraukles novada izglītības pārvaldes organizētajā apspriedē, kurā ministrijai uzrakstījām protesta vēstuli. Gribētos, lai ministrijā vairāk ņemtu vērā mūsu domas, taču tā nenotiek, mums paziņo faktu un liek izvēlēties eksāmena datumu nākamā gada martā vai aprīlī.
Tomēr domāju, ka ministram nebūtu jādemisionē, kā to daudzi pieprasa. Vai nākamais būs labāks? Roberts Ķīlis grib ieviest labas pārmaiņas, taču pietrūkst dialoga ar tiem, kuriem tās būs jāīsteno. Un daudzos gadījumos reformas nemaz nav vajadzīgas. Esam jau pieraduši pie tā, ka kaut ko pārmaina, bet pēc tam secina, ka vecais variants tomēr ir bijis labāks. Par to liecina arī policijas reorganizācija 2009. gadā un iekšlietu ministra Riharda Kozlovska tagadējā vēlme atkal atjaunot Ceļu policiju kā atsevišķu struktūrvienību, jo reorganizācija neko neesot devusi, un tagad šo kļūdu vajagot labot.
Pēc vērienīgās zemledus makšķernieku glābšanas akcijas daudzi vēlas, lai viņus sodītu. Palasīju interneta komentārus — “tie trakie reņģēdāji lai maksā!”, tomēr domāju, ka vispirms valstij vajag veikt audzinošus, informējošus pasākumus. Arī mans vīrs ir zemledus makšķernieks, bet viņš ar draugiem ir iecienījis Pērnavas līci, tur ir daudz drošāk. Igaunijā speciāli dienesti regulāri novērtē situāciju, ledus biezumu un par to informē makšķerniekus, brīdina, kurās vietās uz ledus drīkst iet vai braukt ar mašīnām un kur tas ir bīstami. Policija regulāri patrulē, brīdina, pārbauda. Arī pie mums vajadzētu informēt un brīdināt zemledus makšķerniekus par situāciju Rīgas jūras līcī — līdzīgi kā par gaidāmo laiku.
Pagājušajā nedēļā uzzinājām “Latvijas literatūras gada balvas 2012” ieguvējus. Par mūža ieguldījumu balvu saņēma rakstnieks Alberts Bels. Lielāku aprakstu par viņu izlasīju žurnālā “Latvju Teksti”. Viņš gan nav mans iecienītākais autors, tas ir Imants Ziedonis, bet piekrītu Alberta Bela teiktajam balvas saņemšanas brīdī, ka nevajag darbus tik daudz analizēt, bet ļauties izjūtām. Tomēr skolā darbi ir arī jāanalizē, un reizēm tas skolēniem ir smagi. Tagad ir cita paaudze, un dažam, lasot pat klasiķa Rūdolfa Blaumaņa noveles, ir grūti tās izprast. Bērni nekad nebūs tādi, kādi bijām mēs, un tas ir jāsaprot.
Konkursā “Zelta ābele” nosauktas skaistākās 2012. gada grāmatas. Vienu no tām — Indras Sproģes un Renāra Kaupera “Māci mani, Degunlāci!” — uzdāvināju mazdēlam. Diemžēl skolas bibliotēkai nevaram atļauties nopirkt nevienu no abu šo konkursu labākajām grāmatām, jo tās ir ļoti dārgas. Kad vēl bija pietiekami līdzekļu, centos iegādāties konkursos par labākajām atzītās grāmatas, jaunākās enciklopēdijas. Šim gadam pašvaldība skolai piešķīra 2000 latu, un tos izlietosim tikai mācību grāmatu iegādei. Nākamajam mācību gadam skolas grāmatu un darba burtnīcu iegādei, kā to prasa valsts, vajadzētu 6000 latu. Igaunijas kolēģi brīnās — vai tad jums ir tik bagāta valsts, ka varēsiet atļauties visiem pirkt darba burtnīcas? Tur tās pērk vecāki. Arī mūsu skolā līdz šim vecāki tās ir gādājuši. Viņu attieksme, prioritātes gan ir dažādas. Reiz veikalā kāds tēvs pirka palielu alus pudeli un maizes kukuli, taču nepietika naudas, un viņš atteicās no maizes. Līdzīgi ir dažam skolēnam — burtnīcai un pildspalvai naudas nav, bet cigaretēm pietiek. Kādas prioritātes ir vecākiem, tādas veidojas arī bērniem. Tomēr ir arī maznodrošinātas ģimenes, kuras dzīvo ļoti pieticīgi, bet viss skolai vajadzīgais vienmēr ir sagādāts.
Uzzināju priecīgu vēsti — mana jaunākā meita ar ģimeni gatavojas no Norvēģijas pārcelties dzīvot Latvijā. Gribas redzēt un samīļot mazdēlu, kurš arī tur bauda ziemu — skolā obligāti ir jāslēpo. Šim nolūkam pat bija jāiegādājas divu veidu slēpes. Otrs mazdēls un mazmeitiņa, visu mīlule, jo ir vienīgā, dzīvo Skrīveros. Maijā mazmeitai apritēs gadiņš, un šad tad viņu auklēju arī es.
Iepriekšējos gados manā vārdadienā, 12. martā, sniegs jau bija nokusis un ziedēja sniegpulkstenītes, taču šajā pavasarī mums, šķiet, būs nevis cīruļputenis, bet gan lakstīgalu putenis. Zaļumus Lieldienās nevarējām dabūt pat olu krāsošanai, viss zem sniega. Bet siltumnīcā redīsus jau iesēju. Ļoti gaidu pavasari, gribas strādāt dārzā, sēt un stādīt jaunas puķes. Kaut beidzot tas pienāktu!
