Kārlis no Kurmenes — Personīgi man tuvi cilvēki karā nav gājuši bojā, līdz ar to nav ko pieminēt.
Kārlis no Kurmenes
— Personīgi man tuvi cilvēki karā nav gājuši bojā, līdz ar to nav ko pieminēt.
Jānis B. no Aizkraukles
— Es nē, bet mans kaimiņš gan. Viņš Otrajā pasaules karā dienēja padomju armijā un to laiku labi atceras. Katru gadu 8. un 9. maijā kaimiņš uzvelk baltu kreklu, piekar daudzās medaļas un lepni soļo pa ielu. Ir cilvēki, kuri par viņu smejas, sauc par vecās sistēmas piekritēju, bet es kara veterānu nenosodu. Viņš aizstāvēja savu dzimteni, ne jau valdošo iekārtu.
Mārtiņš Lašinskis Iršos
— Jā, atceramies. Tuvinieki karā nav krituši, bet pieminam citus bojāgājušos. Ejam uz kapiem, iededzam svecītes. Mans vectēvs ir karojis, viņš bieži kavējas atmiņās par karu, stāsta par to mums, lai mēs zinātu, cik tas bija traģisks laiks.
Rita, neretiete
— Karā krita mans dēls. Bija vēl jauns puisis, kad vācieši iesauca armijā. Pēc divām dienām partizāni viņu nošāva. Tas notika pašā vasaras karstumā, un kopš tās dienas es katru vasaru klusībā iededzu svecīti un atceros savu mīļo dēliņu.
