“Staburagam” piezvanīja kāda lasītāja no Pļaviņām un vēlējās dalīties pārdomās par, viņasprāt, ārkārtas situācijas pārspīlēto interpretāciju.
— Es pilnīgi piekrītu, ka šajā laikā ir jāievēro piesardzības noteikumi, jāmazgā rokas, jālieto dezinfekcijas līdzekļi, jāievēro distance. Taču man šķiet, ka dažkārt mēs pārlieku cenšamies. Šīs pārdomas man raisīja kāda paziņas stāstījums.
Lai gan vīruss izplatās, cilvēki aiziet mūžībā arī citu iemeslu dēļ. Rīgā ir iespēja veikt kremēšanas ceremoniju. Agrāk tā notika vienā no divām zālēm: viena ir lielāka, otra — mazāka. Tagad izdomājuši atvadu ceremoniju veikt lielā teltī. Todien, kad mana paziņa bija bērēs, bijis liels vējš, un dūmi no krematorijas ieplūda arī teltī, tā teikt, pavadītāji tika apdūmoti ar aizgājēju pelniem. Tagad taču cilvēki uz bērēm nāk ierobežotā skaitā un divu metru attālumu var ievērot arī zālē. Kāpēc gan tāda pārcentība?
Vēl nesaprotu, kāpēc tāds skandāls par to dievkalpojumu Liepājā? Kaut arī valstī izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā publiskie dievkalpojumi nenotiek un ticīgie ir aicināti lūgties mājās, dievnami nav slēgti individuāliem apmeklējumiem. Ja arī cilvēki inerces pēc Lieldienās apmeklēja Liepājā baznīcu, viņi taču distanci ievēroja. Turklāt durvis tika aizslēgtas, lai ierobežotu apmeklētāju skaitu. Tad jau jāaizliedz apmeklēt arī veikalus un braukt vilcienā.
Uzklausīja
Ināra Sudare
