“Staburaga” redakcijā vērsās koknesiete Līga Atarščikova. Viņas dēls Mikus ir invalīds. Augustā zēnam apritēja 18 gadu. Ja kādam tas liekas nekas īpašs, tad Līgas stāsts atklāj to, ka tas būtībā ir sarežģīts process. Papīru kalnu un dažādu izziņu, pieteikumu kārtošana vairāk gan šķiet likteņa pabērnu, precīzāk sakot, viņu vecāku “mocīšanai”, vēl jo vairāk tāpēc, ka bērns invalīds, sasniedzot 18 gadu vecumu, nav kā tikko nokritis no debesīm, viņš tāds ir bijis visu laiku, turklāt Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) izieta ik pēc diviem gadiem.
Koknesietes stāsts liek aizdomāties arī par pašvaldību institūcijām, to pienākumiem un attieksmi neskaidru un sarežģītu jautājumu risināšanā.
Lūk, Līgas stāsts, kurā viņa ieskicē pēdējā mēneša notikumus.
Ar labu sirdi
— Mans dēls Mikus ir invalīds kopš bērnības. Viņš piedzima ar smadzeņu tūsku. Viņam ir bērnu cerebrālā trieka, turklāt viņu miegā moka epilepsijas lēkmes. Zēns nerunā, vien atbild — jā, nē. Pareizāk sakot, viņš runā sev vien saprotamā valodā, ko saprotu tikai es. Ja viņam kaut ko prasa, elementāras lietas viņš saprot, piemēram, parādīt, uz kuru pusi ir pasts. Viņš nemāk skaitīt, neprot rīkoties ar naudu, patstāvīgi nevar apģērbties. Vasarā viņš dzīvo mājās, bet rudenī dodas uz Kokneses internātpamatskolu-attīstības centru, kur savu iespēju robežās mācās. Tur viņam ļoti patīk, jo apkārt ir bērni. Skolotājiem par viņu ir ļoti labas atsauksmes. Mājās mums ir plaukts ar Mikus pateicībām no skolas, sporta skolotājs teica, ka viņam ir labas fiziskās dotības, ja nebūtu fizisko defektu, iespējams, būtu tikpat labs sportisks kā savulaik biju es. Kad viņš sāka skolas gaitas, gāzelējās, knapi varēja nostāvēt kājās, tagad vismaz viņš patstāvīgi var staigāt. Nu jau trīs mēnešus pie manis dzīvo mammīte, 1. grupas invalīde. Kad eju uz veikalu, es Mikum dodu darbiņu un saku: “Tev tagad jāpieskata vecmamma.” Tad viņš man rāda, ka grib, lai es no veikala atnesu limonādi — tas ir viņa iecienītais kārums. Tā mēs ar viņu sarunājamies. Mikus reizēm ar mīmiku un žestiem izrāda arī greizsirdību, jo tagad viņš vairs nav viens, bet tad viņam saku: “Vecmamma ir mīļa un laba.” Tad viņš aiziet pie viņas, samīļo un apskauj. Es ceru, ka nodzīvošu līdz simt gadiem, jo kas tad par viņu rūpēsies? Viņam ir ļoti laba un jūtīga sirds. Bērna tēvs par Miku neizrāda nekādu interesi, alimentus saņemu no valsts.
Dokumentus nokārto laikus
Pēc 18 gadu sasniegšanas Mikus vairs nav bērns invalīds, jo skaitās pieaudzis. Līdz tam es par viņu saņēmu bērna kopšanas un invaliditātes pabalstu. Jau pirms dēla dzimšanas dienas man ģimenes ārste brīdināja, ka būs jākārto visi invaliditātes dokumenti no jauna. To sākām jau maijā — veicām visas analīzes, elektroencefalogrammu, un jūlija sākumā jau visi rezultāti mums bija uz rokas. Tos nodevām dakterei Smilgājai aizsūtīšanai tālākām instancēm, ko viņa arī izdarīja. 17. augustā Mikum apritēja 18 gadi. 27. augustā saņēmu VDEĀVK atzinumu, ka viņam ir piešķirta 1. invaliditātes grupa. Ar to arī domāju, ka viss ir kartībā, bet patiesībā tad tikai sākās problēmas. Vairs nezināju, kā rīkoties tālāk.
Vajag tiesas atzinumu par rīcībnespēju
Izrādās, man vajag no tiesas atzinumu par dēla rīcībnespēju — ka viņš nemāk parakstīties, neprot lasīt, nevar rīkoties ar kontu. Pretējā gadījumā es nevaru saņemt viņa pabalstu un nevaru rīkoties viņa vārdā. Pirmais, ko darīju, — vērsos bāriņtiesā. Zvanīju, vai var palīdzēt uzrakstīt pieteikumu tiesai par bērna rīcībnespējas atzīšanu. Saņēmu atbildi: “Mēs to nezinām, mēs to nedarām, varam iedot jums advokāta numuru.” Sazinājos ar advokāti, norunājām tikšanos, bet viņas pakalpojumi ir par maksu. Paldies Dievam, viņa bez maksas palīdzēja uzrakstīt pieteikumu, lai man piešķir valsts apmaksātu advokātu, kurš sakārtos visus dokumentus. Taču, lai nevajadzētu maksāt advokātam, man līdz 22. septembrim bija jānosūta apliecinājums par maznodrošinātās personas statusu, kurš beidzās 30. augustā. Gāju uz sociālo dienestu to izdarīt, bet, izrādās, man šāds statuss vairs nepienākas, jo tagad kopā ar mani dzīvo mamma un mūsu kopējie ienākumi, lai saņemtu maznodrošinātā statusu, pārsniedz 20 eiro. Neteiktu, ka esmu kļuvusi bagātāka — mammai pensija ir 309 eiro. Parēķināju, ka mēnesī viņai par zālēm, pamperiem un paladziņiem iziet 260 eiro. Patiesībā jau es varu iztikt arī bez maznodrošinātās statusa, jo man ir iekrājumi no agrāk izsniegtajām pakām, par kurām es varu teikt tikai labāko.
Taču biju iekļuvusi kā burvju ritenī — naudu par dēlu kopš 17. augusta nesaņemu, lai pie tās tiktu, man neviens nevar palīdzēt ar pieteikuma uzrakstīšanu tiesai, bet advokātam par to jāmaksā. Devos atkal uz sociālo dienestu ar jautājumu, ko lai daru, kur vēršos, tur man pajautāja, kāda ir mana alga. Strādāju par sētnieci un aprūpētāju, teicu — 400 eiro, veicot visus obligātos maksājumus un nopērkot dēlam zāles, pāri paliek ap 100 eiro, bet jāēd jau arī ir. Sociālajos man pārmeta — ja vajag kārtot līzingus, visu atrodot (kaut gan es to nedaru), turklāt vēl bērnam vējjaku par 40 eiro nopirkusi. Jā, tiešām, kad Mikum palika 17 gadu, es to nopirku un arī labākus apavus, bet tas jau tika darīts par viņa pabalsta naudu. Manuprāt, man varētu pārmest, ja es to naudu nodzertu, un kāpēc vajag uzskatīt, ka invalīdam jāģērbjas tikai “humpalās”? Man, protams, asaru pilnas acis, tā arī man neieteica, ko darīt šādā situācijā.
Saņem atteikumu
Mājās noraudājos un izdomāju, ka uztaisīšu Mikum savu pasta kontu, tā cerot drīzāk saņemt viņa pabalstu. Atkal sazinājos ar bāriņtiesu, vai viņi man var palīdzēt uztaisīt atļauju rīkoties ar Mikus kontu. Teica, labi, to izdarīs. Paņēma manu un Mikus pases kopiju un teica, lai atnāku pēc stundas. Kad atnācu, bāriņtiesā mani iztaujāja, vai tiešām Mikus nerunā un pats neko nevar izdarīt, pēc tam konsultējās vēl ar kādu darbinieci, zvanīja uz Kokneses internātpamatskolu-attīstības centru, kaut gan VDEĀVK atzinumā, ko uzrādīju bāriņtiesā, viss bija aprakstīts. Viss beidzās ar to, ka paziņoja — man tomēr nevar dot tādu atļauju, lai varētu rīkoties ar Mikus kontu, vajadzīgs tiesas lēmums par dēla rīcībnespēju. Lūdzu — nu tad palīdziet man uzrakstīt pieteikumu tiesai! Nepalīdzēja.
Ātri un veikli
Beidzot nolēmu piezvanīt Aizkraukles rajona tiesas kancelejai. Tur, mani laipni uzklausījuši, teica, ka iesniegumu tiesai var uzrakstīt arī prokurori. Sazinājos ar prokurori, kura savlaik uzturēja valsts apsūdzību krimināllietā, kurā biju atzīta par cietušo. Divu dienu laikā mans murgs beidzās. Ātri un veikli. Man pat nevajadzēja braukt uz Aizkraukli. Tā kā viņai Koknesē bija kārtojamas lietas, viņa man uz vietas visu izskaidroja un palīdzēja sagatavot dokumentus. Esmu patiešām viņai ļoti pateicīga.
To visu stāstot, man ir tikai viens jautājums: kāpēc divas pašvaldības institūcijas nebija spējīgas man palīdzēt uzrakstīt pieteikumu tiesai?
Nu jau pagājis pusotrs mēnesis, kā nesaņemu dēla pabalstu. Kad būs tiesa, kas apstiprinās viņa rīcībnespēju, vēl nezinu. Kopš Mikus 18. dzimšanas dienas nesaņemu arī alimentus. Tas nozīmē, ka man drīzumā jāsāk otrais dokumentu kārtošanas maratons — vajadzēs izziņas no bāriņtiesas, skolas, Uzturlīdzekļu garantijas fonda utt.
***
Pārdomām. Miku esmu redzējusi vairākkārt, un nav jābūt nekādam mediķim, lai noteiktu, ka viņš ir rīcībnespējīgs. Ja Līga visu laiku aprūpēja viņu un rīkojās ar viņa kontu, kāpēc tagad tas jāpierāda tiesas ceļā? Vai to nevarēja atstāt bāriņtiesas kompetencē? VDEĀVK atzinumā taču viss uzrakstīts.
Un vēl. Sarunā ar prokurori viņa teica: “Nav vajadzīgas nekādas dziļas juridiskas zināšanas, lai uzrakstītu prasību tiesai. To klientei varēja palīdzēt izdarīt arī bāriņtiesā brīvā tekstā.”
Ar šo materiālu iepazīstinājām arī Kokneses novada bāriņtiesu un sociālo dienestu. Lūk, komentārs.
Kokneses novada sociālā dienesta vadītāja Baiba Tālmane:
— Jā, piekrītu, stāsts ir skaudrs. To varam saukt par birokrātiju, taču katrai lietas virzībai ir kāds process, kas prasa laiku. Šajā reizē tiek prasīts tiesas lēmums par personas atzīšanu par rīcībnespējīgu, un to nevar izsniegt cita institūcija kā vien tiesa. Kokneses novada sociālais dienests ilgtermiņā ir sniedzis un joprojām sniedz atbalstu un pakalpojumus Līgas ģimenei tik, cik ir iespējams un cik ir sociālā dienesta kompetencē.
Kokneses novada bāriņtiesas priekšsēdētāja Sandra Ziediņa:
— Līgas Atarščikovas faktu izklāsts nav patiess. Viņa patiešām vērsās bāriņtiesā ar pieprasījumu sagatavot prasības pieteikumu tiesai par dēla rīcībspējas ierobežošanu. Viņai tika paskaidrots, ka bāriņtiesa nesagatavo šāda veida prasības pieteikumu, un ieteikts vērsties pie advokāta, lai tas palīdz sagatavot prasības pieteikumu. Tāpat tika ieteikts vērsties sociālajā dienestā pēc sociālās palīdzības. Saziņa ar Līgu notika tikai pa telefonu, nekādi dokumenti bāriņtiesā netika iesniegti.
Kokneses novada bāriņtiesa darbojas saskaņā ar Bāriņtiesu likumu, Ministru kabineta 2006. gada 19. decembra noteikumiem “Bāriņtiesas darbības noteikumi” un citiem normatīvajiem ktiem.
Saskaņā ar Bāriņtiesu likumu nav bāriņtiesas kompetencē sagatavot prasības pieteikumu rīcībspējas ierobežošanai pilngadīgai personai. Civilprocesa likuma 264.1 pants nosaka, pieteikumu par personas rīcībspējas ierobežošanu garīga rakstura vai citu veselības traucējumu dēļ un aizgādnības nodibināšanu var iesniegt pati persona, tās bērni, brāļi, māsas, vecāki, laulātais vai prokurors.
Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 31. punktu bāriņtiesa sniedz tiesai informāciju, kurai ir nozīme lietā par personas rīcībspējas ierobežošanu.
2021. gada 20. septembrī bāriņtiesa saņēma Austrumzemgales prokuratūras pieprasījumu veikt Mikus apsekošanu dzīvesvietā, kā arī veikt sarunu ar Līgu, kas arī tika izdarīts, un pieprasītie dokumenti tika nosūtīti prokuratūrai. 2021. gada 23. septembra sarunā ar Līgu, kas tika veikta viņas dzīvesvietā, vēlreiz tika izskaidrota kārtība, kā tiek ierobežota rīcībspēja un nodibināta aizgādnība. Liekas, ka tika panākts arī cilvēcīgs kontakts, tika paskaidrots, ka varētu sagatavot arī prasības pieteikumu, ja būtu pietiekošs darbinieku skaits (kolēģei ilgstoši ir darba nespējas lapa). Līga par savu dēlu runāja ar patiesu mātes mīlestību, ar lepnumu parādīja arī dēla apbalvojumus. 2021. gada 24. septembrī vēlreiz notika tikšanās ar Līgu, kopā tika sagaidīts skolas autobuss, ar kuru vajadzēja atbraukt viņas dēlam.
Kas attiecas uz pilnvaras sagatavošanu (ko Līga sauc par atļaujas došanu rīkoties ar dēla kontu), tad jāpaskaidro, ka pēc konsultācijas ar Tieslietu ministrijas ierēdni (jo patiešām vēlējāmies palīdzēt un konsultējāmies, kā to izdarīt) Līgai tika paskaidrots, ka bāriņtiesa nevar apliecināt uz pilnvaras viņas dēla parakstu, jo viņš nesaprot, kādas darbības pilnvaro veikt, nelasa, nerunā, nemāk lasīt un rakstīt.Patiešām ir grūti audzināt bērnu invalīdu, un palīdzības sniegšanas kārtība bērniem invalīdiem, sasniedzot pilngadību, būtu jāuzlabo. Pēc aizgādnības nodibināšanas bāriņtiesa sadarbosies ar Līgas ģimeni un sniegs tai nepieciešamo atbalstu.
