Pagājušā mēneša izskaņā — 28. jūnijā — Valsts prezidents izsludināja Saeimā pieņemto Latviešu vēsturisko zemju likumu. Tā mērķis ir veicināt latviešu vēsturisko zemju iedzīvotāju kopējo apziņu, identitāti un piederību Latvijai, kā arī garantēt latviešu vēsturisko zemju kultūrvēsturiskās vides un kultūrtelpu saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību.
Vēl likums nebija pieņemts, taču internetā nemanīju kaut vienu pozitīvu komentāru. Kā jebkuru procesu un notikumu, šo likumu var vērtēt dažādi. No vienas puses, nekā slikta, ja ir tāds likums, nav. Likumā noteikta pilsētu un pagastu piederība latviešu vēsturiskajām zemēm. Dažviet šo zemju robežas nesakrīt ar pašvaldību robežām. Piemēram, jaunizveidotais Aizkraukles novads sadalīts starp trim vēsturiskajām zemēm: daļa pieder Vidzemei, daļa — Sēlijai, mazumiņš Pļaviņu pilsētas un Aiviekstes pagasta — Latgalei. Arī Krāslavā pilsētas daļa Daugavas labajā krastā pieder Latgalei, upes kreisajā krastā — Sēlijai. Varbūt komentētājiem arī taisnība, ka tas radīs tikai haosu un vēl lielāku sadrumstalotību starp iedzīvotājiem. Ir dzirdēti viedokļi, ka noteiktās robežas galīgi neatbilst nekādiem vēsturiskajiem aspektiem. Kā teic paši vēsturnieki, par vēsturiskajām zemēm viedokļi ir dažādi, strīdi ir bijuši un būs un izlobīt taisnību diez vai būs iespējams. Jebkurš atradīs kādu pierādījumu, ka jābūt tā un ne citādi. Vai mums tas patīk vai nepatīk, tas vienkārši jāpieņem.
Šī likuma idejas autors ir Valsts prezidents Egils Levits, ko viņš iecerējis, ka tas varētu būt kā pagrieziens mūsu attieksmē pret kultūrvēsturisko vidi un identitāti. Manuprāt, tā tomēr atkarīga no cilvēkiem un dažādu iestāžu aktivitātes un ieinteresētības. Taču medaļai ir arī otra puse, šajā gadījumā — likuma lietderība. Vai ar šī likuma pieņemšanu mums radīsies apziņa, piederība valstij, konkrētam reģionam? Vai valsts pierobežā dzīvojošajiem un cittautiešiem no mūsu vides mainīsies uztvere un attieksme? Laikā, kad ir daudz aktuālākas problēmas par to, kurā vēsturiskajā novadā mēs dzīvojam, diez vai šis likums ko izsaka. Ekonomiskajām un sociālajām problēmām ir tendence saasināties, diez vai tas kādā veidā stiprinās latviskumu. Ekonomikas celšana, investīciju ieplūšana, uzņēmējdarbības atbalsts, darba vietas, konkurētspējīgas algas, izglītības iegūšanas pieejamība, nodrošinātas vecumdienas — tas ir primārais, kas nodarbina lielu daļu valsts iedzīvotāju. Kamēr tā visa nav pienācīgā līmenī, var uzskatīt, ka likums pieņemts likuma pēc. Te man gribas atcerēties Somiju. Nezinu, vai Somijā ir vēsturisko zemju likums, bet somi ir laimīgākā tauta pasaulē. Ne jau tāpēc, ka katrā iestādē ir pa saunai vai spēkā kāds īpašs likums. To var spriest, izvērtējot tādus kritērijus kā ienākumi, veselība un dažādas priekšrocības, tā ir vienlīdzība un vienlīdzīgas iespējas it visā. Diemžēl mums tā pagaidām pietrūkst.
Šobrīd uzskatu, ka vienīgais ieguvums no šī likuma ir tas, ka beidzot Sēlija ir godā celta, žēl gan, ka Saeima neatbalstīja Sēlijas novada izveidošanu saistībā ar administratīvi teritoriālo reformu.
