Ir teiciens: dalīts prieks — dubults prieks. Taču dzīvē tas ne vienmēr piepildās.
Pirms Lieldienām priecīgs notikums bija Dagmārai Isajevai — klajā nāca viņas darba burtnīca pirmā desmita apgūšanai “Katram ciparam ir savs vārdiņš” (par to “Staburags” rakstīja iepriekšējā numurā). Par šo darbu viņa saņēma arī honorāru. Apsvērusi savas iespējas, viņa to nolēma ziedot kādai mazturīgajai vai invalīdu ģimenei, vārdu sakot, vēlējās kaut vienai ģimenei Lieldienās sagādāt patīkamu svētku pārsteigumu. Trešdien, 30. martā, viņa ar šo ierosinājumu vērsās Aizkraukles novada sociālajā dienestā, lūdzot ieteikt kādu ģimeni, kurai palīdzība būtu nepieciešama visvairāk. Žurzdinas kundze, kura viņu uzklausīja, solīja sazināties ar Sociālā dienesta vadītāju Ināru Gaili un paziņot lēmumu.
— Taču nu jau Lieldienas ir aizritējušas, un līdz šodienai (ceturtdienai, 8. aprīlim — I. S.) man neviens tā arī nav piezvanījis un pateicis, kam es varētu naudiņu ziedot. Gandrīz vai iznāk, ka es ar savu labdarību uzbāžos, — sarūgtināta ir Isajevas kundze.
Varbūt Aizkrauklē nemaz nav trūcīgo vai arī viņu ir tik daudz, ka izlemt agrāk par Ziemassvētkiem nav iespējams?
