Vakar Saeimas deputāts Andrejs Judins savā Twitter kontā ierakstīja: “Cilvēktiesību komisija atbalstīja grozījumus Likumā par presi, skaidri nosakot, ka pašvaldības nedrīkst dibināt un izdot masu informācijas līdzekļus. Informatīvos izdevumus par pašvaldības pieņemtajiem lēmumiem izdot drīkstēs arī turpmāk. Nākamnedēļ Saeima par to lems 1. lasījumā.” Ar šo priecīgo ziņu dalījās arī deputāte Vita Anda Tērauda: “Solis pretī stipriem, neatkarīgiem reģionāliem medijiem — Saeimas Cilvēktiesību komisija šodien virza grozījumus, kas liegs pašvaldībām ar saviem pseidomedijiem kropļot mediju tirgu.”
Varu piebilst, ka pašvaldību izdevumi vistiešākajā veidā gremdē uzņēmējdarbību, turklāt dara to atklāti, bezkaunīgi smejot sejā.
Iedomājieties, kā būtu, ja līdzās lielveikaliem atvērtu ēku — it kā veikalu, kurā visas preces būtu bez maksas. Par tām būtu samaksāts no nodokļu maksātāju naudas. Katrs varētu iet, ņemt sev nepieciešamo un nest mājās. Kā jums šķiet, cik ilgi šāds veikals varētu darboties, līdz lielveikalu tīkli ar juristu palīdzību šādu bodi aizklapētu? Varbūt nedēļu? Pašvaldības savus izdevumus drukā jau desmit gadus. Tie ir pilnībā finansēti no nodokļu maksātāju naudas, turklāt to uzturēšanai dažas pašvaldības algo pat vairākus cilvēkus. Izdevumu radīšanā jāierēķina ne tikai drukas izmaksas, bet arī tehniskais aprīkojums, darbinieku, kas to veido, atalgojums, un tas nebūt nav minimālās algas robežās. Piemēram, Pļaviņu novada pašvaldības mājaslapā ievietotajā amatpersonu atalgojuma sarakstā redzams, ka sabiedrisko attiecību speciālists saņem 900 eiro (pirms nodokļu nomaksas), savukārt šāds darbinieks Neretā atalgojumā saņem 650 eiro.
Pēdējā laikā šie izdevumi kļūst iedzīvotājiem vēl iekārojamāki — krāsaināki, tajos ir raksti par vidējam latvietim tik interesējošo tēmu — sportu, kā arī par uzņēmējdarbību, vaļaspriekiem un citām lietām, kam nav saistības ar pašvaldību. Vairākas pašvaldības, piemēram, Iecavas, savu izdevumu piedāvā abonēt tikai par 0,85 eiro mēnesim, un tas pie lasītājiem nonāk katru piektdienu.
Nezinu, vai Cilvēktiesību komisija diskutēja arī par otru, mūsdienās tikpat svarīgu tēmu — pašvaldību portāliem. Tā kā arvien vairāk informācijas apritē nonāk digitālā veidā, tad arī šajā virzienā vajadzētu būt regulējumam, kas nosaka, kāda informācija un kā ir jāievieto novadu pašvaldību interneta vietnēs. Ik pa laikam pavīd ideja par šo portālu vienota stila un darbības principu noteikšanu. Tomēr, zinot, cik “raiti” Latvijā veicas ar valsts nodrošinātajiem digitālajiem rīkiem, cerību nav. Toties tās vieš Valsts prezidenta Egila Levita pozitīvā nostāja šajā jautājumā, atbalstot neatkarīgos medijus un pie katras iespējas vajadzīgajām amatpersonām atgādinot par demokrātijas pamatprincipiem. ◆
