Rasma Bodniece, pensionāre, represētā
— Manuprāt, nevajadzētu braukt. Man šķiet, ka ieilgušās prātošanas rezultāts tāds arī būs un prezidents nebrauks. Jautājums — kā to Maskavā sapratīs? Tie jau atkal nemācēs pareizi saprast. Mani izsūtīja 1949. gadā, Sibīrijā biju septiņus ar pusi gadus. Tur dzīvojot, arī vēlāk braukājot pa Savienību, iznāca iepazīt īstenos Krievijas krievus, viņi ir krietni un saprātīgi cilvēki, bet nesaskaņas valstu vidū rada valdība, vienkāršie ļaudis domā citādi. Lai gan grūti nošķirt kara beigu piemiņas dienu no šī brīža politiskās situācijas, 9. maiju Krievijā plāno atzīmēt apolitiski, vienkārši kā piemiņas svinības.
Latviešu tradīcija liek obligāti ierasties bērēs, bet svētkus drīkst arī izlaist.
Vilnis Vietnieks, bijušais Augstākās tiesas senators
— Situācija ir diezgan sarežģīta, jāvērtē pašreizējā kontekstā. Ja Latvija nebūtu Eiropas Savienības prezidējošā valsts, varētu uzreiz atteikt un nebraukt, taču esam, un tādēļ tas ir diskutabls jautājums. Ja raugās uz kaimiņiem, ne brīdi nešaubījos, ka Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite atteiksies, tāpat Ilvesa kungs. Vienīgi Latvija vēl nav devusi atbildi, taču jāpiekrīt prezidentam Bērziņam — nav jau uz ugunsgrēku jāskrien, vēl ir laiks apdomāties. Būtu arī jāņem vērā, kā attīstīsies notikumi Ukrainā. Varbūt tomēr šoreiz noderētu diplomātijas māksla? ◆
