Baiba Grasa, Viesītes bērnu un jauniešu centra direktore: — Esmu no Gulbenes, bet Viesītē dzīvoju jau piecus gadus.
Baiba Grasa, Viesītes bērnu un jauniešu centra direktore:
— Esmu no Gulbenes, bet Viesītē dzīvoju jau piecus gadus. Šī pilsēta man ļoti patīk, arī darbs. Viesītes novada veidošana manu dzīvi noteikti neietekmēs, bet darbā pavērsies plašāks darbības lauks. Varam piedāvāt bērniem no apkārtējiem pagastiem daudz dažādu pulciņu, klubu, sporta nodarbību, esam gatavi strādāt sestdienās, lai tikai bērni nāktu un brauktu pie mums. Varbūt tieši apkārtējos pagastos ir kādi talantīgi cilvēki, kuri kaut ko interesantu var piedāvāt iemācīt arī citiem.
Pirmās iestrādes jau ir. Pagājušajā gadā kopā ar Gintu Asari no Sunākstes rīkojām konkursu “Sēļu puika”. Šogad esam nolēmuši sadarbību turpināt, iespējams, kopā rīkosim vides izglītības nometnes bērniem.
Damārs Naudiņš, pensionēts dzelzceļa darbinieks:
— Dzīvojam Vārnavā, kura savlaik bijis atsevišķs pagasts. Kad to pievienoja Viesītei, neviens neprasīja, vai iedzīvotāji to vēlas. Arī tagad nevienam neprasīs, kā novadu veidot. Kā priekšniecība izlems, tā būs. Un kas mums no tā? Mēs tāpat dzīvosim, kā līdz šim.
Līdz pat 1972. gadam, kad likvidēja šaursliežu dzelzceļu, strādāju par ceļa brigadieri. No 1955. gada mana ģimene dzīvo Vārnavas stacijā. Tiklīdz bija iespēja, māju izpirkām un dzīvojam te joprojām. Stacijas vairs nav jau 30 gadu, taču uzrakstu “Vārnavas stacija” uz mājas sienas esam saglabājuši joprojām.
Fjodors Jaškovs, strādā gaterī:
— Dzīvoju vietā, kuru sauc par Vārnavas pagriezienu. Līdz Viesītei četri kilometri, līdz Sunākstei — 11. Sunākstē dzīvo dēli, bet “Gūtmaņos” — mēs ar sievu. Kamēr kundzei bija stiprāka veselība, bija paliela saimniecība, bet tagad tikai pašu iztikšanai. Strādāju Viesīte, katru dienu braucu uz darbu. Domāju, ka Viesītes novada izveide, vienalga, ar kādiem pagastiem tā apvienotos, manu dzīvi neietekmēs. Neesmu par to nopietni domājis.
