Nu jau kādu laiku mūsu mazā latvju zemīte iekļāvusies Eiropas Savienībā. Tāpēc, domāju, daudzus interesē, pat satrauc jautājums par latviskās identitātes, latviskā dzīvesveida un tūkstošgadīgo tradīciju saglabāšanu.
Nu jau kādu laiku mūsu mazā latvju zemīte iekļāvusies Eiropas Savienībā. Tāpēc, domāju, daudzus interesē, pat satrauc jautājums par latviskās identitātes, latviskā dzīvesveida un tūkstošgadīgo tradīciju saglabāšanu. Priecē, ka nacionālās TV kanālos un citos masu saziņas līdzekļos pēdējā laikā vairāk un biežāk tiek minētas un rādītas šīs tradīcijas.
Bet cilvēki, kuri šīs tradīcijas sargā, aizstāv, pilnveido un ceļ godā, uzņēmīgi, neapturami cilvēki, kuru aktivitātes ļauj viņus saukt par fanātiķiem, dzīvo mums līdzās. Viņi neatlaidīgi domā, dara, rīkojas, neprasot par to nekādu īpašu atlīdzību vai pagodinājumu. Un nepieder jau viņiem nekāda lielā ar aci saskatāma un roku aptaustāma manta. Viņiem pieder kas vairāk.
Inguna Žogota jau ilgus gadus vada Kokneses vidusskolas folkloras kopu “Tīne”. Kopā ar saviem audzēkņiem skolotāja ceļ godā mūsu senču tradīcijas, spēj ieinteresēt un aizraut arī skolēnu vecākus un vecvecākus. Tautas tradīciju kopēji piedalījušies visos folkloras festivālos “Pulkā eimu, pulkā teku” Latvijā, vienu no tiem palīdzot organizēt pat Koknesē. Ar savu sakrāto garamantu pūru dalījušies ar ārzemniekiem līdzīgos pasākumos Vācijā un citur. Interesenti, kas aicinājuši skolotāju entuziasti ar viņas audzēkņiem savos ģimenes godos, zina stāstīt gan par jautrām kristabām, gan vedībām, ko viņiem palīdzējusi savīkšt Inguna. Jau vairākus gadus Jāņus svinēt koknesiešus māca Elga Grigāne.
Uldis Beķeris ir pļaviņietis, kā pats saka, rakstītājs. Šo viņa nodarbi gribētos pieteikt, ar lielo burtu rakstītu. Ulda raksti ir neparasti, tie ir raksti, kurus saprot gan austrumos dzīvojošie, gan citur pasaulē mītošie. Ārēji klusais, bet ļoti darbīgais vīrs, materiāli ne visai nodrošināts, ir vienīgais Latvijā, varbūt pat pasaulē, kurš rada rakstus, ko aplūkojot pārņem doma, ka tie nākuši no citām dimensijām. Viņa rakstos veroties, tu jūties tik neparasti labi, tie ir tik daiļi, labestību izstarojoši, par tiem gribas teikt: tie dziļas dvēseles un labas sirds radīti un mums dāvināti.
Lilijas Jakubenokas maizes darbs ir Aizkrauklē — vēstures un mākslas muzejā. Taču vieta, kur šī gudrā, neparastā sieviete veic savu sirdsdarbu, sniedzas no Dundagas siliem līdz Krāslavas ezeriem. Kopā ar vīru Jāni un mazo puiku Ritumiņu viņi kājām apceļo Latviju, lai apzinātu, fotografētu un atkal godā celtu senas mūsu tautas bagātības — neparastus kokus, aizmirstas vietas, bet galvenokārt akmeņus. Aizraujošo izstādi, kas tapusi šīs uzņēmīgās sievietes darba rezultātā, var aplūkot “Kalna Ziedos”. Izstādē aizkustina un pārsteidz pats tās iekārtojums, lielais darbs, kas ieguldīts. Tas līdzinās fantastikai!
Cik mēs esam bagāti!
Satiekoties ar šiem gaišajiem cilvēkiem, gribas viņiem teikt lielu paldies par entuziasmu, par to, ka viņi nežēlo savus spēkus, laiku un enerģiju, lai mēs nepazustu Eiropas plašumos, bet saglabātu savu dzīvesziņu. Kopā ar mums, blakus mums dzīvo ļaudis, kuri nevar lepoties ar daudzstāvu pilīm jūrmalas kāpās, kas nebrauc spoži niķelētos visjaunāko ārzemju marku limuzīnos, bet kuriem pieder lielāka bagātība — latviskais sirds gaišums.
Es pieminēju tikai dažus, bet esmu pārliecināta, ka tādi mīt gan Vietalvas pakalnos, gan Zalves silos, gan citviet Latvijas vidienē ap Daugavas krastiem, ko, dos Dievs!, neiznīcinās Ozolsalā plānotais monstrs. Kopā ar saviem bērniem, bērnubērniem, kaimiņiem un darbabiedriem viņi turpina kopt latviskās tradīcijas un saglabāt latvisko dzīvesveidu. Gribētos biežāk par viņiem lasīt laikrakstā.
Baiba Bērziņa Koknesē
