Daudzevas amatierteātra izrāde “Atraitnes vīrs” rīt būs “Gada izrādes” skatē Skrīveros. Daži aktieri lomas atveido tik labi, ka režisors Valdis Lūriņš salidojumā Secē teica — teātris kā labs itāliešu kino. Uzteica arī daudzevietes Ināras Ozoliņas tēlojumu. Tomēr viņas spilgtākās lomas ir ārpus skatuves.
— Cik ilgi spēlējat teātri?
— Pirmo reizi uz skatuves kāpu Bauskā 1982. gadā. Jauna, skaista meitenīte ar divām bizēm. Toreiz priekšniekos bija Jansona tēvs, un viņš bija strikti noteicis — lai saņemtu dzīvokli, jāiesaistās arī kultūras dzīvē. Bauskā dzīvoju līdz 1991. gadam, tad atnācu uz dzimto Daudzevu, kur vectēvs dzīvoja. Daudzevā dzīve sagriezās kājām gaisā, iesaistījos politikā, bet Daudzevas teātrī vien nesen, lai gan esmu spēlējusi arī Neretā pie režisores Aijas Kalnāres. Tomēr dzīvē sevi vairāk izjūtu kā sociālo darbinieci. Šo darbu esmu arī darījusi, iespējams, tāpēc pēc palīdzības pat šodien pie manis vēršas arī nepazīstami cilvēki. Esmu saistīta arī ar onkoloģiju, biedrību “Dzīvības koks”, un, ja apgrozies šajā sabiedrībā, tad gribot negribot veidojas paziņu loks visā Latvijā.
— Cilvēki atrod, lai lūgtu padomu?
— Ģimene saistīta ar onkoloģiju. Pirms padsmit gadiem ārsti tuvam cilvēkam nedeva izredzes dzīvot ilgi, bet ar šādu atbildi nesamierinājos. Aizbraucu uz Rīgu, kur man arī teica — ko jūs atvedāt? Par vēlu. Tomēr ārsti kļūdījās. Ja ir nepieciešams padoms onkoloģijas jautājumos, cilvēki mani uzmeklē. Piemēram, nesen zvanīja sieviete no Ventspils, viņai noņemta krūts, ko darīt? Cits zvans —vai jūs, Ināra? Astoņus gadus esmu strādājusi sociālo darbu, arī slimnīcā Aizkrauklē, iespējams, tāpēc joprojām eņģelis uz pleca čukst, kas jādara, un ir situācijas, ka pēkšņi zinu, kur var kruķus dabūt, ratiņus. Pat aizbraucot uz koncertu, ir gadījies tā, ka uzrodas cilvēks, kuram varu palīdzēt ar padomu veselības jautājumos, zinu, kā jākārto dokumenti, zinu, kā ātrāk un ērtāk atrisināt problēmas.
— Kas jūs tagad esat?
— Pensionāre. Tomēr pensiju vēl nesaņemu, pensionējos priekšlaikus, bet ik gadu valsts pagarina pensionēšanās vecumu, tāpēc gaidu to mirkli, kad būšu pilntiesīga tā saukties. Tomēr man jau tagad ir skaista apliecība, vien vilšanās mūža maizes aprēķina metodikā. Nekad neesmu strādājusi vienu algotu darbu, bet pusi no tā man stāžā neskaita. Taču es nebūšu dons Kihots, kurš valdību salauzīs. Ja nebūs jaunu cilvēku, kas radikāli mainīs domāšanu, nevis tāpēc, ka krusttēvam, mātes māsas brālim tā izdevīgāk, bet tāpēc, ka tā ir pareizi, nekas nemainīsies.
— Teātrī citādāk — viss iespējams, vai ne?
— Iespējams izteikties. To, ko es darbā vai mājās sakrāju un nevaru pateikt tieši, varu pateikt uz skatuves. Dažkārt gadās, ka zālē ir kāds cilvēks, kuram es veltu izrādi — mīļumu vai arī dusmas un niknumu. Vai tu neredzi, ko es tev saku? Vai neredzi, ka tevi attēloju?
— Esat bijusi Daudzeses pagasta vadītāja. Kādu zīmogu šis amats jums uzlicis?
— Tas bija augstākais karjeras punkts, kas sagrieza manu dzīvi kājām gaisā. Bet vadītājas gēni manī nav nejauši. Kad mācījos Ogres tehnikumā, ātri kļuvu par brigadieri. Ja es zinu, ka man kaut kas jādara, izdarīšu, bet pāri līķiem gan neiešu, meklēšu citu ceļu — atradīšu kādu, kas to var izdarīt manā vietā.
Lielā amatā esot, visiem laba nevaru būt un neesmu bijusi. Zīmogs paliek uz visu mūžu, jo jātiek galā ar dažādām problēmām, esi spiests pildīt likumu, kura dēļ, iespējams, daudziem sāp. Brīva varu būt, ja aizbraucu uz citu valsts nostūri. Tomēr prieks par visiem pagastvečiem un vecenēm, kas Pēteros satiekas pie Pētera Keiša (bijušā Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētāja — aut.). Viņš ir arī pirmais, kas mani dzimšanas dienā sveic.
— Ar kādām sajūtām esat uz Latvijas simtgades sliekšņa?
— Piekrītu Raimondam Paulam, ka ļoti daudzi simtgadi novazā. Parādījusies lieka ārišķība, bet gribētos, lai simtgade ir tāda, ka vēl pēc piecdesmit gadiem paliek ne tikai bukleti, bet arī, piemēram, iestādīta un paaugusies koku aleja. Lai mazbērni, kuri no Šarmelšeihas atbrauc, šos kokus redz. Tagad ir tā, ka bikses velkam pār galvu. Ļoti daudz ačgārnību notiek, piemēram, veselības apdrošināšanas polises jau divdesmit gadu ir Igaunijā un Lietuvā. Pat rajona padomē bija veselības apdrošināšana, kurā iekļautas sievietēm, piemēram, ginekologa pārbaudes. Atminos, ka toreiz projekta laikā divām atklāja vēzi, viena izārstējās. Lūk, tas ir skaisti! Daudz skaistāk ir glābt sievietes nekā sarīkot skaistu salūtu. Man patīk teiciens — mazāk ir daudz. Koncertiem jābūt, svētki jāsvin, tos taču katrā mājā svinam, bet lai katrā ciemā ir bērzs vai ozols iestādīts simtgadei.
— Ko pati gribat izdarīt sava pagasta labā?
— Iesaistos pagasta dzīvē. Nekad no pasākumiem neatsakos. Man žēl Rudītes (kultūras dzīves vadītāja Rudīte Nāzare — aut.), kura organizē pasākumus, bet kam? Septembrī ik gadu ir atskaites koncerti, zālē ir šāda aina — koris dzied, dejotāji sēž zālē, kad dejojam mēs, koristi sēž. Kāpēc zāle ir tukša?
Es nezinu atbildi. Varu teikt tikai par sevi. Man ģimene vienmēr bijusi pirmajā vietā, ja tā nebūtu, dzīvē, iespējams, daudz vairāk būtu sasniegusi, izdarījusi. Meita apprecējās jauna, vajadzēja palīdzēt, kad augstskolā studēja. Tad otra meita mācījās augstskolā, tad slimība ģimenē. Vienmēr sevi esmu atstājusi otrajā plānā.
— Otrā plāna aktrise!
— Jā, lepojos ar mazbērniem, vecākajam jau 22, universitāti Jelgavā beigs. Lepojos ar saviem bērniem. To, ko dzīvē neesmu piepildījusi pati, gribu, lai piepilda bērni. Mēs dzīvojām nabadzīgi, tāpēc gribēju, lai bērni dzīvo labāk. Tad, kad nomira (pirmais — aut.) vīrs, man kāds teica — ja dzīvē kaut ko gribi sasniegt, tad ieguldi visu bērnos, vēlāk tajos redzēsi savu atspulgu.
Tomēr dzīvē esmu bijusi arī Skārleta. Kad paliku viena ar diviem bērniem. Radi par mani parūpējās, iedeva māju, kur dzīvot, vieni uzdāvināja teļus, otri — cūkas, kopā piecas govis bija. Man pat sivēnmāte bija. Meitai kāzas jādzer, cūka jākauj, bet vetārsts saka, ka lops nav kaujams, sivēnmāte tūlīt dzemdēs. Es pretim — nav vis sivēnmāte, nobarota, kaušu! Dzemdības pieņēmu ar grāmatu. Ar izkapti grāvmalas pļāvu. Tāpēc varu teikt, ka radu dēļ esmu bagāta — kā pie bagātās kundzes. Tomēr nekad negribētu būt bagātās kundzes tēlā. Es nemāku pateikt “nē”. Ja kāds zvana un lūdz padomu, neatsaku. Tad sev jautāju — tev palika labāk? Atbildu — palika labāk!
— Ticat liktenim?
— Kā lai netic? Reiz pusmāsas vietā tiku uz Norvēģiju, kur Oslo universitātes karaliskajā slimnīcā visu uzzināju par vēzi un tā ārstēšanu — ķīmijterapiju, blaknēm un tā tālāk. Esmu strādājusi dzemdību nodaļā kā sterilizācijas māsa, kur sapratu, kā ar dakteriem jārunā. Kad ģimenē ienāca vēzis, biju ļoti sagatavojusies.
Ja kādam ir problēmas ar veselību, nevajag nošļukt, ir jārīkojas — līdzcilvēkam nav jābūt gaudotājam pie gultas. Nelaimi nevajag laist klāt un iekrist bezcerībā. Bija mirkļi, kad no slimnīcas naktī skrēju mājās, kurināju, lai radiatori neaizsalst, un četros no rīta atpakaļ, pa ceļam domājot — ak, Dievs, kāpēc? Kur tu esi, kāpēc? Esmu sapratusi, ka tam, ko Dievs mīl, uzliek daudz pārbaudījumu.
— Tāpēc uzgleznojāt Jaunjelgavas luterāņu baznīcu?
— Neapzināti, noteikti, ka jā. Dievam ticu, lai gan pa baznīcām nedzīvojos. Gleznošanu atklāju slimnīcā pie slimnieka gultas un, lai bēdas nesaēstu, sāku neapzināti švīkāt. Vēlāk izšuvu spilvenus. Tad apgleznoju stiklu un zīda šalles, dekupāžu apguvu. Četrus piecus gadus fanātiski iesaistījos radošajās darbnīcās Neretā, Staburagā, Jaunjelgavā un citur. Aukstos ziemas vakaros bija doma — varbūt nebraukt, bet atceros vienu skolotāju pensionāri, kura visu mūžu veltījusi skolai, bērnu nav, bet viņa pirmā ar ķūzi rokā atsteberējusi. Kā var nenākt, ja gaida? Ja esmu vajadzīga? Lai cik sagatavots otra slimībai cilvēks būtu, nav viegli, iespējams, ka visas šīs nodarbes ir tāpēc, lai neiekristu līdzatkarībā.
Var aiziet pie draudzenes kafiju padzert, un viņa teiks — dari šitā un tā. Bet kam mums katram sava galva dota? Ir jārīkojas pēc intuīcijas. Daudzi man ieteica iet pie tantēm, aplej šito un to, pasmērē to un to. Bet tad jau cilvēks paliek par eksperimentu. Daktere Kluce ieviesa man uzticību ārstēšanā, un pie tā turējos.
— Aiz muguras 62. dzimšanas diena. Kā jūtaties?
— Nenožēloju ne dienu un gadus nejūtu. Ja saslimstu, tad gan. Mana mamma aizgāja 62 gados, un, kad sasāpējās sirds, tad depresija bija klāt. Gribu ar mazbērniem pa kokiem vēl kāpt. Nepiepildīts lidojums ar gaisa balonu. Bija paredzēts pērn to izdarīt Jēkabpilī kāzu jubilejā, atlikām. Vēl lidosim!
Es vēl uzrakstīšu par savu dzīvi — godīgi. Man ir, ko teikt. ◆
Pieturzīmes
Ināra Ozoliņa.
Dzimusi 1955. gada 2. oktobrī.
Beigusi Ogres tehnikumu apguva šuvējas profesiju, bet Valmierā iemācījās šūt virsdrēbes — kažokus. Beigusi dažādus kursus aprūpē.
Vaļasprieki — gleznošana, zīmēšana, zīda un stikla apgleznošana, dejošana, dekupāža, šūšana.
Trīs meitas un seši mazbērni.
