Lasot “Staburagā” publicēto rakstu “Govs pie autobusu pieturas”, bija sajūta, ka redzu Antona Čehova 19. gadsimtā attēloto Krievijas birokrāta portretu, kam raksturīga iedomība, aprobežotība, pārākuma apziņa un kalpošana likuma burtam, kura priekšā bailēs dreb neaizsargāts cilvēks.
Kaujas lauks ir pašvaldības atbildīgo amatpersonu nolaidības dēļ pilsētas teritorijā laikus nenopļautā pļava. Amatpersonu izteiktās atziņu “pērles” izraisa sajūsmu un apbrīnu: “Nevar nopļaut pļavu, jo tur ganās govs.” 74 gadus “jauna” pensionāre spēja savaldīt govi, bet vīri, kuri atnākuši pļaut zāli, nespēja lopiņu izvest no pļavas. Izrādās, izdevīgāk rakstīt iesniegumu priekšniecībai un sākt pensionāres vajāšanu. Ja interneta un datorizācijas laikmetā vajadzīgi trīs mēneši, lai noskaidrotu govs īpašnieku, darba efektivitāte ir “augsta”. Ja darbinieks speciāli novilcināja šo lietu, lai paglābtu pensionāri no kārtējā naudassoda, tad jānoliec galva viņa humānisma priekšā.
Var just, ka vienai no karojošajām pusēm juridisku pantu piemeklēšana pensionāres sodīšanai ir izsmalcināta rīcība. Neesmu pret likumu ievērošanu, bet brīžiem gribas redzēt arī cilvēcisku attieksmi un līdzjūtību. Te gan, šķiet, darbojas princips: “Stiprā priekšā bezspēcīgais vienmēr vainīgs.” Gribētos zināt, vai darbojas arī likuma pants, kas paredz atbildību par 2. grupas invalīdes, kura ir psihiatra uzskaitē, novešanu līdz slimības saasinājumam, demonstrējot savu pārākumu un varenību un provocējot agresivitāti?
Var jau sodīt pensionāri par to, ka suņuks bija bez pavadas, likums to atļauj. Iedomāsimies tādu situāciju: šis miermīlīgais suņuks pieder pašvaldības priekšsēdētājam. Cik strauji mainītos darbojošos personu attieksme! Suņuks saņemtu tikai glāstus un komplimentus. Viņš justos kā savulaik Zatlera trusis vai kaķis, kura priekšā daudzi bija gatavi rāpot uz vēdera. Bet suņuks pieder neaizsargātai pensionārei. Kāpēc pret viņu nevērsties ar visu likuma bardzību? Vai pensionārei pēc soda samaksāšanas būs santīmi, par ko nopirkt maizi, tas birokrātu neinteresē. Likums pāri visam.
Gunas Mikasenokas meistarīgi uzrakstītais raksts neļauj palikt vienaldzīgam. Gribas jautāt — vai amatpersonas vienmēr būs jaunas un nenovecos? Vai viņas regulāri saņem psihologa padomus? Kāpēc starp ierēdni un “mazo” cilvēku brīžiem ir tik augstas barjeras? Ar ko cīnītos Jaunjelgavas amatpersonas, ja nebūtu vecas un slimas pensionāres? Vai citu problēmu nav? Svētdienas 23. oktobra, priekšpusdiena Jaunjelgavā par to neliecināja. Suņi klīda gan lepnā vientulībā, gan kompānijās, divi kungi pastaigājās ar saviem mīluļiem, kuriem nebija ne pavadas, ne uzpurņa, kāds melns četrkājains radījums autobusu pieturā gaidīja žēlastības dāvanas. Čipu gan neredzēju.
Senie romieši par civilizācijas līmeni sprieda pēc kārtības tualetē, bet Jaunjelgavas centrā civilizāciju nevarēja redzēt pat aiz apvāršņa. Arī autobusu pietura vairāk atgādināja tualeti un atkritumu izgāztuvi. Neizskatījās, ka pilsētā kāds būtu grābis nobirušās lapas. Ejot garām dažām mājām, bija bail, ka tās jebkurā brīdī var sabrukt un uzgāzties virsū.
Varbūt lietderīgāk amatpersonu enerģiju izmantot citā virzienā un ļaut pensionārei mierīgi nodzīvot atlikušās mūža dienas, neliekot viņai staigāt pa tiesu namiem?
