Aizkraukle ir vai nav Eiropā?
Aizkraukle ir vai nav Eiropā? Tāds jautājums rodas, zinot, ka 2003. gads ir Eiropas invalīdu gads. Kas to pasludināja? Var teikt arī tā — paši invalīdi, jo 2003. gadu par Eiropas invalīdu gadu nosauca pēc Eiropas invalīdu 600 dalībnieku kongresa.
Aizkraukles pusē gan invalīdi nav īpaši aktīvi. Vairums no viņiem samierinās ar santīmu, ko kāds iedod. Attaisnojumam var minēt kaut vai to, ka ratiņnieki no savas mājas pat ārā netiek. Invalīdi jau nav tikai tie, kam nav rokas vai kājas. Ir arī tādi, kam nekādas ārējas pazīmes nav redzamas. Viņi tomēr samierinās, vienkārši ir pieraduši pie tā, ka dzīve ir tāda, kāda ir. Invalīdu kongresa deklarācijā minēts, ka jāmainās attieksmei pret viņiem: “Nevis invalīdi, kuru vietā lēmumus pieņem profesionāļi, bet invalīdi un invalīdu organizācijas kā neatkarīgi savu lēmumu pieņēmēji, kuri gatavi uzņemties pilnīgu atbildību par jautājumiem, kas skar viņus.”
Kas attiecas uz reklāmu, tad, šķiet, mūsu pusē bagātu firmu nav. Kad pirms kāda gada avīzē bija sludinājums, ka var ziedot līdzekļus Latvijas sieviešu invalīdu asociācijas “Aspazija” Aizkraukles nodaļai, nekādas aktivitātes nenotika, nemaz nerunājot par to, ka varētu veidot kādu kopīgu reklāmu.
Kāda sieviete, kurai savulaik arī es esmu palīdzējusi izvēlēties nodarbošanos, vienkārši teica: “Kā iztiekat bez naudas, iztiksiet arī bez kopīgām dziesmām!”. Secinājums tikai viens — vienkāršāk būtu tad, ja invalīdi zinātu tikai par invaliditātes skarto dzīvi.
Gunta Leona, 2. grupas invalīde Aizkrauklē
