Daudzi domā, ka iemīlēšanās ir mīlestības veids, jo abas šīs izpausmes ir tik līdzīgas un gandrīz vienādi ietekmē arī mūs — pēkšņi apkārtējo pasauli uztveram daudz intensīvāk, spilgtāk un labvēlīgāk.
Daudzi domā, ka iemīlēšanās ir mīlestības veids, jo abas šīs izpausmes ir tik līdzīgas un gandrīz vienādi ietekmē arī mūs — pēkšņi apkārtējo pasauli uztveram daudz intensīvāk, spilgtāk un labvēlīgāk.
Pavisam cits rašanās avots
Iemīlēšanās tomēr nāk no pavisam cita avota nekā mīlestība. Iemīlēšanās rodas mūsu iekšējā pasaulē, mīlestības avots ir dievišķīgs.
Mīlestībai ar iemīlēšanos ir tikai tik daudz sakara, cik šīs tiešās izjūtas mūs pamudina kontaktēties ar cilvēku un meklēt kaut ko vairāk, proti, patieso mīlestību.
Stāsta Dace, sieviete, kura ik nedēļu mani pārsteidz ar jaunu paziņojumu par kārtējo jauno mīlestību: “Es iemīlos ik pēc piecām dienām. Pirmās sajūtas ir vispatīkamākās. Tad man šķiet, ka es nevis staigāju pa zemes virsmu, bet lidoju. Tikai man ir žēl, ka šī sajūta tik ātri izgaist. Līdzko ar konkrēto vīrieti satiekos vairākas reizes, saprotu, ka mani viņā kaitina dažādi sīkumi. Respektīvi, tad notiek “krišanas process”. Bet ir tik patīkami kaut vai dažas dienas palidināties kā mākoņos. Kā es varu zināt, ka mana kārtējā jaunā mīlestība nav īstā?”.
Enerģija ir ierobežota
Iemīlēšanās ir enerģija, kuras daudzums mūsu rīcībā ir ierobežots (nevaram taču iemīlēties katru dienu). Šīs enerģijas avots ir kāds cilvēks, un mēs to ik brīdi varam atmodināt sevī. Lai spētu iemīlēties, mums jābūt spējīgiem uz brīdi izslēgt no apziņas savu vērtējumu par sastapto cilvēku. Tādēļ cilvēki, kuriem tas padodas viegli, iemīlas daudz biežāk nekā pārējie. Iemīlēšanās posmam ir visai maz sakara ar iemīlēšanās objektu —– konkrēto cilvēku kā tādu. Spilgti sāk izpausties paša būtība, cilvēks it kā ir apreibis pats no sevis. Tieši tas padara iemīlēšanās sajūtas tik lieliskas un neatkārtojamas.
Kad notiek iemīlēšanās?
Iemīlēšanās notiek, kad projicējam savu ideālu uz konkrētu cilvēku un tad iedomājamies, ka mīlam viņu. Zīmīgi, ka mēs nepievēršam tikpat kā nekādu uzmanību tam, kāds mūsu iemīlēšanās objekts ir patiesībā, jo tādēļ, lai iemīlētos, mums šī tikšanās nemaz nav vajadzīga. Arī pašiem mums nav jāparāda pasaulei sava īstā būtība. Tas labi sader ar mūsu sabiedrībā pieņemtajām uzvedības normām, kas vairāk ir vērstas uz iekšējās pasaules slēpšanu, nevis rādīšanu atklātībai. Tikai tad, kad iemīlēšanās atslābst vai pāriet, mēs sākam saskatīt, kāds otrs cilvēks patiesībā ir. Liels šoks rodas, ja esam lolojuši lielas ilūzijas. Droši vien jūs zināt teicienu: “Kur bija manas acis, kad biju iemīlējusies?”.
Iemīlēšanās būtību raksturo sakāmvārds: “Mīlestība padara aklu.” Īsta mīlestība nekad nav akla, tā labi redz un izprot otra cilvēka patieso būtību. (“Delfi”)
