Katru Latvijas pilsētu un pagastu jau 16 gadu ik pa laikam saviļņo runas par administratīvi teritoriālo reformu.
Katru Latvijas pilsētu un pagastu jau 16 gadu ik pa laikam saviļņo runas par administratīvi teritoriālo reformu. Dzirdot par to, daudzi pavīpsnā, jo vairs netic, ka 1991. gadā sāktā reforma reiz beigsies. Uzzinot par kārtējo Latvijas pilsētu un pagastu pārdales modeli, “Staburags” gan neuzņēmās dokumentēt 16 gadu laikā notikušo, taču izpētīja un salīdzināja solīto, piedāvāto un pēdējos piecos gados nenotikušo.
Apvieno uz papīra
Likumu par administratīvi teritoriālo reformu gan pieņēma tikai 1998. gadā. Līdz tam visas reformas bija neveiksmīgas, jo sagatavotais teritoriālais iedalījums bija veidots pēc piespiedu metodes, to izstrādāja centralizēti, bez pašvaldību un iedzīvotāju iesaistīšanas. Tomēr turpmākie gadi pierādīja, ka arī ilgstošas diskusijas un kompromisu meklēšana ne pie kā laba nav novedusi.
Līdz šim neveiksmīgi bijuši arī visi pārējie izstrādātie modeļi. Kaut gan pēdējo sešu gadu laikā pašvaldībām piedāvāts brīvprātīgi veidot novadus, solīta arī nauda infrastruktūras sakārtošanai, taču tas tik un tā nav veicinājis reformas ātrāku pabeigšanu.
Iemesls ir nepietiekamā pašvaldību motivācija, iedzīvotāju sliktā informētība un negatīvā attieksme pret šo reformu un reformām vispār, kā arī valdības nekonkrētā un mainīgā attieksme pret to. Vienīgais, kas visus šos 16 gadus nav mainījies, ir reformas mērķis — izveidot attīstīties spējīgas administratīvās teritorijas ar vietējām un reģionālajām pašvaldībām, kas nodrošinātu kvalitatīvus pakalpojumus iedzīvotājiem un spētu piesaistīt lielākas investīcijas.
Grib divu līmeņu pašvaldības
21. gadsimta sākumā paralēli ritēja divas reformas — reģionālā un teritoriālā. Bija plānots likvidēt rajonu padomes un izveidot reģionu pašvaldības, kā arī, apvienojot pagastus, veidot novadus. 2000. gadu īpašo uzdevumu ministrs valsts pārvaldes un pašvaldību lietās Jānis Bunkšs pasludināja par reģionālās reformas sagatavošanas gadu, lai jau 2001. gadā reizē ar vietējo pašvaldību vēlēšanām notiktu arī reģionālo pašvaldību vēlēšanas.
Aizkraukles rajons bija viens no pēdējiem, kurā veica izpēti par pagastu apvienošanās iespējām. Pašvaldībām, kuras vēlējās apvienoties, apvienošanās projekts bija jāizstrādā līdz 2002. gadam, līdz 2004. gadam šo ieceri realizējot, kaut gan pirms tam brīdināja, ka visus pagastus, kuri nebūs apvienojušies labprātīgi līdz 2003. gada beigām, apvienos piespiedu kārtā. Valdība bija izstrādājusi arī projektu par vietējo pašvaldību ar integrētu infrastruktūru apvienošanu, kas paredzēja, ka Aizkraukles pagasts un Sērene jāpievieno Aizkraukles pilsētai, Klintaine un Aiviekste — Pļaviņām. Tam bija jānotiek līdz 2001. gada martam, līdz pašvaldību vēlēšanām, negaidot teritoriālās reformas beigas 2003. gada 31. decembrī.
Pagāja 2000. un 2001. gads, tomēr nenotika ne reģionālo pašvaldību, ne arī kādu citu jaunizveidoto pašvaldību vēlēšanas, un riņķadancis turpinājās. Reformas pabeigšanas termiņu atbīdīja arvien tālāk. Tā kā 2001. gadā nekas neiznāca, nākamās pašvaldību vēlēšanas jaunajos novados bija paredzēts 2005. gadā, taču nevienam nebija skaidrs, kā Latvija tobrīd būs sadalīta.
Vilcināšanās — noziegums pret Latviju
Mainījās valdības, ministri un arī novadu veidošanas modeļi. Ik pēc diviem gadiem kārtējais ministrs vizītē rajonā uzsvēra, ka tas ir izšķirošs laiks, kad pašvaldībām jāizvēlas, kā dzīvot tālāk. Sākot darbu jaunam ministram, ikreiz atkal atjaunojās sarakste starp ministriju un pašvaldībām, kurām kārtējo reizi bija jāizsaka savi priekšlikumi, kādu modeli atbalstīs. Par katru pagastu ministrijā noteikti ir sakrājusies vēstuļu, dokumentu un izpētes projektu kaudzīte krietnas enciklopēdijas biezumā.
2001. gadā pirmo reizi izskanēja ideja 552 pašvaldību vietā veidot 102 novadus. Toreizējais pašvaldību lietu ministrs Jānis Krūmiņš kādā preses konferencē atzina, ka administratīvi teritoriālās reformas novilcināšana ir noziegums pret Latviju. Taču izrādījās, ka arī viņš nav reformas glābējs, kaut gan tieši šis modelis saglabājās visilgāk.
2001. gada nogalē Aizkraukles rajonā izveidoja pirmo un pagaidām arī vienīgo novadu, kurā apvienojās Aizkraukles pilsēta un pagasts. Novada domes priekšsēdētājs Vilnis Plūme toreiz sacīja, ka sākumā tas darīts aiz aprēķina, taču ar laiku šī savienība pāraugusi mīlestībā.
Piedāvā trīs variantus
2002. gadā pie administratīvi teritoriālās reformas ķērās ministrs Ivars Gaters. Saskaņā ar 102 novadu modeli Aizkraukles rajonā bija plānots izveidot piecus novadus — Aizkraukles, Kokneses, Pļaviņu, Skrīveru un Neretas. Ministrs aicināja pašvaldības izteikt arī savus priekšlikumus un piedāvāja trīs variantus: atbalstīt esošo modeli, piedāvāt savu vai pierādīt, ka pašvaldība var izdzīvot viena. Tomēr arī norādīja, ka tik mazs novads kā Aizkraukles viens turpmāk pastāvēt nevarēs. Tāpēc 2003. gadā, saņemot gandrīz 10 tūkstošu latu lielu valsts dotāciju, sāka izstrādāt Aizkraukles novada paplašināšanas projektu, paredzot tam pievienot Jaunjelgavu, Sēreni, Seci, Staburagu, Sunāksti un Daudzesi. Šim novadam gribēja pievienoties arī Klintaine un Mazzalve, taču vēlāk šo ideju noraidīja kā neiespējamu.
Šīs pašvaldības 2004. gadā pat parakstīja vienošanās protokolu par Aizkraukles novada paplašināšanu, un Sece, Staburags un Daudzeva savu viedokli par iekļaušanos Aizkraukles novadā tā arī nav mainījušas. Svārstījušies ir Sērenes, Jaunjelgavas un Sunākstes pašvaldību vadītāji. Sērenieši vēlējušies būt kopā gan ar Aizkraukli, gan Jaunjelgavu. Sunākstieši lūkojušies Viesītes, Sēlijas novada un arī Aizkraukles virzienā.
Lielākās problēmas kreisajā krastā
Savukārt mazzalvieši par sevi saka, ka viņi ir kā neviena negribēts baltais laukums kartē. Reformas gaitā Mazzalves pagasts plānots Valles, Neretas un Aizkraukles novadā gan pašreizējās robežās, gan sadalīts. Pagasts ir tālu no jebkura novada centra, un iedzīvotāji būtu laimīgi, ja viņiem ļautu mierīgi dzīvot tāpat kā līdz šim. Stabilāka situācija ir Zalvei, Neretai un Pilskalnei, kas jau no sākta gala turējušās kopā, un arī saistībā ar reformu ir domāts par kopīga novada veidošanu.
Ar Daugavas kreisā krasta pašvaldībām vienmēr bijušas lielākās problēmas, jo tajā pusē ir mazāk attīstīti pagasti, nav izteikta reģionālā centra, un pašvaldības tā arī nespēj vienoties par novadu veidošanu.
Valsts dotāciju apvienošanās projekta izstrādei saņēma un to arī sagatavoja Kokneses, Bebru un Iršu pagasts.
Demokrātija kā teātris
Skrīveru pagasta padomes nu jau bijušais priekšsēdētājs Pēteris Jansons 2003. gadā, kad ministrijas ierēdņi braukāja pa rajoniem, noskaidrojot iedzīvotāju un pašvaldību vadītāju viedokļus, sacīja: “Tas ir labi iestudēts teātris un demokrātijas spēlēšana. 536 pašvaldības nekad nespēs vienoties ne par 102, ne 90, ne 80, ne kādu citu novadu skaitu. Skaidrs, ka tik daudz mazu pašvaldību, kā tagad, Eiropas Savienībā pastāvēt nevarēs. Ja valdība tiešām vēlas realizēt reformu, tas jādara, pieņemot likumu.”
Nesen kādā sanāksmē līdzīgi teica arī Aizkraukles rajona padomes priekšsēdētājs Pēteris Keišs, uzsverot, ka Aizkraukles rajons savlaik mākslīgi radīts praktiski vienas nakts laikā. Pirms 40 gadiem visiem apkārtējiem rajoniem “nogrieza” pa gabaliņam un salipināja Stučkas (tagad Aizkraukles) rajonu. Ja grib kaut ko panākt, tāpat jādara arī tagad — ar likumu jānosaka, ka no rītdienas dzīvojam konkrētos novados.
Maina robežas un skaitu
Pēc ministrijas ierēdņu sarunām ar pašvaldību vadītājiem, kas notika pirms četriem gadiem, 102 novadi pārtapa 80 novadu modelī, bet 2005. gadā jau atkal kartē iezīmēja 140 novadu. Mainīja pagastu un rajonu robežas, vienīgi mainīt valsts robežas neviens nepiedāvāja, kaut gan pēdējā tikšanās reizē neretieši apsvēra iespēju pievienoties Biržiem Lietuvā…
Pagāja ilgi gaidītās 2005. gada vēlēšanas, bet situācija nemainījās. Bija jānosaka kārtējais reformas beigu termiņš, un tagad tumšā tuneļa galā spīd gadskaitlis 2009. Ivaru Gateri reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra amatā nomainīja Māris Kučinskis. Viņa centienus atbalstīja valdība un Ministru prezidents Aigars Kalvītis, tāpēc likās, ka nu beidzot reforma tuvojas finišam. 2005. gada jūnijā ministrija sagatavoja un Ministru kabinets apstiprināja Latvijas karti, kurā bija iezīmēti jau 167 novadi.
Aizkraukles rajonā saskaņā ar šo projektu bija paredzēti astoņi novadi:
* Aizkraukles novads,
* Sece, Staburags, Sunākste un Jēkabpils rajona Sēlpils,
* Skrīveri un Ogres rajona Krape,
* Jaunjelgava, Sērene un Daudzese,
* Koknese, Bebri un Irši,
* Valle un Kurmene,
* Pļaviņas, Vietalva, Aiviekste un Klintaine,
* Mazzalve, Zalve, Pilskalne un Nereta.
Viss sagriežas kājām gaisā
Par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministru 2006. gadā kļuva Aigars Štokenbergs, un atkal viss sagriezās kājām gaisā, neraugoties uz iepriekš veikto izpēti, apvienošanās plāniem un pat Ministru kabineta apstiprināto karti, kuru gan 8. Saeima nepaspēja akceptēt. Štokenberga viedoklis krasi atšķīrās no visa iepriekš teiktā. Spēkā vairs nebija 167 novadu modelis, bet 50 lielu spēcīgu novadu ar vidēji 47—50 tūkstošiem iedzīvotāju katrā. Līdz ar to novadi veidotos rajonu robežās. Aizkraukles rajonā tas gan nebija nekas jauns, jo šāda ideja izskanēja jau 2003. gadā.
Pagājušajā nedēļā, tiekoties ar Aizkraukles rajona pašvaldību vadītājiem, Aigars Štokenbergs sacīja: “Cilvēki ir noguruši no šīs reformas, un beidzot tai ir jāpieliek punkts. Un nav svarīgi, cik būs novadu, būtiski, lai tie būtu spēcīgi, dzīvot un attīstīties spējīgi. Svarīgi, lai novadi paši spētu pildīt tās funkcijas, ko pašreiz pilda rajonu padomes. Lai iecerēto paveiktu, jāmaina 140 likumu, kas saistīti ar rajoniem, kuru reformas beigās vairs nebūs, ir jābūt skaidrai arī mantas, saistību un uzdevumu sadalei.”
Šīgada sākumā visām pašvaldībām kārtējo reizi bija jāizsaka savs viedoklis par novadu veidošanas modeli, kas apkopots tabulā. Taču, apskatot pēdējo novadu karti, kas publicēta 30. jūnija laikrakstā “Diena”, redzams, ka pašvaldību aptauja bijusi tikai formāla, Latvija sadalīta citādi.
Pagājušā gada novembrī Aigars Štokenbergs vizītē Aizkraukles rajonā atbalstīja ieceri veidot novadu Aizkraukles rajona robežās, piebilstot, ka divi novadi — tas būtu milzīgs kompromiss. Taču jaunākajā kartē Aizkraukles rajonā iezīmēti trīs novadi, Valli un Kurmeni “atdodot” Bauskas rajona Vecumnieku novadam, kur šie pagasti būtu kopā ar Vecumniekiem, Stelpi, Bārbeli un Skaistkalni.
Jāpārorientējas pretējā virzienā
Valles pagasta padomes priekšsēdētājs Arvīds Zvirbulis saka:
— Sarunās par novadu veidošanu mums bija problēmas veidot dialogu ar iedzīvotājiem. Jau 40 gadu mūsu pagasta iedzīvotājiem bijusi cieša saikne ar Aizkraukli, un nu viņiem būs jāpārorientējas pretējā virzienā. Taču tajā pašā laikā mums tuvāk ir Vecumnieki, šajā virzienā ir labāka satiksme, un daudzi brauc uz Bauskas rajonu un Rīgu strādāt. Mēs veicām arī izpēti par apvienošanos ar Vecumniekiem, taču jāatzīst, ka šajā novadā tomēr nav izteikta, spēcīgi attīstīta centra ar labu infrastruktūru. Vecumniekos pašiem problēmu pietiek, un diez vai viņi vēl varēs palīdzēt pārējiem. Nākotnē būtisku novada izaugsmi šādā sastāvā neparedzu, tāpēc arī atbalstu novada veidošanu Aizkraukles rajona robežās.
Koknese pret Pļaviņām — kur centrs?
Neretas novadā plānots apvienot Neretu, Zalvi, Pilskalni un Mazzalvi. Neretieši gan uzskata, ka šajā novadā organiskāk nekā Mazzalve iekļautos Jēkabpils rajona Rite. Turpretī mazzalvieši šajā novadā nesaskata nevienu spēcīgu pašvaldību, kura varētu kļūt par novada centru. Ir tikai četri vienlīdz mazturīgi pagasti.
Interesantā situācijā nonācis Kokneses, Bebru, Iršu, Klintaines, Vietalvas, Aiviekstes pagasts un Pļaviņu pilsēta, kas nu salikti vienā novadā. Te ir divas spēcīgas pašvaldības — Pļaviņas un Koknese. Izvērsās diskusija, kā saukt šo novadu un kur veidot tā administratīvo centru. Pret šādu novadu kategoriski iebilst Bebru pašvaldība. Kokneses pagasta padome šīgada jūnijā jau nolēma no nākamā gada 1. janvāra apvienoties ar Bebriem, ja vien šī pašvaldība tam piekrīt. Bebru pagasta padome nupat deva jāvārdu šim priekšlikumam.
Naivi cerēt uz strauju izaugsmi
Plānots paplašināt Aizkraukles novadu, kurā būtu Aizkraukle, Skrīveri, Jaunjelgava, Sērene, Daudzese, Sece, Staburags un Sunākste, tātad — gandrīz puse rajona. Aigars Štokenbergs gan izteica bažas par Jaunjelgavas iekļaušanu šajā novadā, taču kā atsevišķa novada centru viņš pilsētu nesaskata.
Aizkraukles novada domes priekšsēdētājs Vilnis Plūme, komentējot novada paplašināšanos, pauda bažas par komforta līmeņa samazināšanos novadā šādas apvienošanas gadījumā:
— Naivi iedomāties, ka Aizkraukles novada finansiālais potenciāls ļaus “pavilkt” vēl piecus mazattīstītus Daugavas kreisā krasta pagastus. Pievienojoties, iedzīvotājuprāt, bagātajai Aizkrauklei, cilvēki gaidīs strauju augšupeju, bet tādas nebūs. Ja to naudu, kas ir tagad, sadalīs vēl pieciem, mēs būsim zaudētāji, un arī pārējie neko lielu neiegūs. Neapmierināti būsim mēs visi. Mēs nebūsim vilcēji, kas spēs celt labklājību Daugavas kreisā krasta pagastos.
Apņēmības pilns
Štokenbergs ir apņēmības pilns pabeigt reformu 2009. gadā un 13. jūnijā vēlēt jaunas pašvaldības. Viņš neielaižas bezgalīgās diskusijās, bet savus argumentus pamato ar aprēķiniem. Daudzi prāto: ja ministram ļaus strādāt, viņš tiešām varētu panākt 16 gadu ilgušā maratona tuvošanos finišam. Vēl gan līdz vēlēšanām pusotra gada, ja atkal mainīsies valdība, viss var sākties no gala.
Galvenā problēma, kāpēc reforma iekavēta, ir politiskās gribas un izlēmības trūkums. Nav vienprātības par novadu funkcijām, finansējumu un pārvaldījumu, kā arī reformas kopējās izmaksas nevar aplēst ne par šo projektu atbildīgā, ne arī kāda cita ministrija.
Šī reforma ir arī lielisks piemērs, kā valdība nepilda Saeimas pieņemtos likumus. Administratīvi teritoriālās reformas likums ir spēkā jau vairākus gadus, tas vairākkārt grozīts, taču tā nosacījumi nav izpildīti. Reforma parāda arī to, kā valsts vieglu roku tērē nodokļu maksātāju naudu bezjēdzīgos projektos, bet nav neviena, kas par to atbildētu. Cik naudas 16 gadu laikā iztērēts, izstrādājot izpētes un apvienošanās projektus un mudinot pašvaldības apvienoties! No pagastu un pilsētu viedokļa raugoties — kāpēc neņemt, ja dod, un mierīgi dzīvot līdz brīdim, kamēr “piespiedīs pie sienas”? Plānot un pētīt taču var bezgalīgi. Savukārt, no valsts viedokļa raugoties, reformai iztērētā nauda ir nelietderīga līdzekļu izšķiešana. Aizkraukles rajona padomes sēdē, uzklausot ministra Aigara Štokenberga teikto, kāds no pašvaldību pārstāvjiem klusi sacīja: “Patiesībā ir pilnīgi vienalga. Mums prasa priekšlikumus, mēs kaut ko arī uzrakstām, bet, kamēr neliks obligāti apvienoties, nekas arī nenotiks.”
***
Fakts.
Latvijā 2006. gadā darbojās 556 pašvaldības 26 rajonos. Tajā skaitā ir 60 pilsētu pašvaldību, 26 novadu pašvaldības, kuros apvienojušies 60 pagastu un pilsētu, kā arī 444 pagastu pašvaldības.
