Šonedēļ, Klusajā nedēļā, sagaidām un svinam Kristus augšāmcelšanās svētkus. Domājot par laiku, kad Kristu sita krustā, jāatceras arī viņa ienākšana Jeruzalemē.
Šos svētkus mēs svinējām pagājušajā svētdienā — Palmu vai, kā mēs to saucam, Pūpolu svētdienā. Kā gan notika šī ieiešana?
Gadu simteņiem cilvēki ir veidojuši savas svētku svinēšanas tradīcijas, arī armijas parādes ar noteiktu reglamentu. Kā spilgtākais piemērs man ataust atmiņā maršala Žukova vadītā parāde Sarkanajā laukumā Maskavā 1945. gadā pēc uzvaras pār nacismu Otrajā pasaules karā. Arī vācu vērmahta kareivju gājiens cauri Parīzes Triumfa arkai. To redzēju dokumentālajos kinokadros. Kādā no pasaulē dārgākajām uzņemtajām mākslas filmām ķēniņiene Kleopatra ierodas parādīties Cēzaram grandiozas procesijas vidū uz milzu sfinksas, turēdama rokās mazo dēlēnu.
Ir kāds maršs, kas uzrakstīts par godu Suecas kanāla atklāšanai. Operā “Aīda” mēs to varam gan dzirdēt, gan redzēt kā ēģiptiešu triumfa gājienu pēc uzvaras pār etiopiešiem.
Ir uzrakstīts daudz dažādas triumfālas mūzikas. Pirms gandrīz 20 gadiem tūrisma braucienā Francijā man gadījās būt Versaļas pilī brīdī, kad ieslēdza strūklakas un skanēja Georga Fridriha Hendeļa “Karaliskā uguņošanas mūzika”. Es iztēlojos, cik gan krāšņi viss varēja izskatīties kādreiz — karaļa galms, strūklakas, uguņošana.
Vai šāda greznība paceļ cilvēku, vairo viņa vērtību, nozīmīgumu? Vai arī cilvēks to visu rada tikai skaistumam? Droši vien, ne viens, ne otrs. Jo greznāk, jo it kā svarīgāk, varenāk, ietekmīgāk. Īpaši tautai, kas slīgst nabadzībā.
Nenoliedzami, pasaulē ir daudz skaista, ko atspoguļo māksla. Tomēr greznība kā varenības simbols dažkārt ir tikai forma, aiz kuras slēpjas liekulība, ārišķība un iekšējā tukšība. Tas savulaik ir radījis pretdarbību, nu kaut vai hipiju, panku kustību. Protams, tā ir otra galējība, bet diezgan skaidri pretnostatīts protests snobiskajai pasaulei.
Nez kāds muzikālais pavadījums varētu skanēt, pasaules valdniekam Jēzum Kristum iejājot Jeruzalemē? Bībelē ir rakstīts: “Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzalemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs. Viņš ir miermīlīgs. Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.” Vārdi, ar kādiem cilvēki pavadīja Jēzus ieiešanu Jeruzalemē, arī ir no Vecās Derības: “Ak, Kungs, palīdzi! Ak, Kungs, lai labi izdodas! Slavēts lai ir, kas nāk tā Kunga vārdā!” Vai arī tas, kā klaigāja Jēzus pavadītāju pulciņš: “Ozianna, slavēts, kas nāk tā Kunga vārdā! Lai ir slavēta mūsu tēva Dāvida valstība, kas nāk. Ozianna augstībā!”
Ozianna jeb ebrejiski “hošiana” nozīmē “glāb jel”, un ar šādu sveicienu tajos laikos sagaidīja vienīgi ķēniņu. Un Jēzus Kristus bija, ir un būs pats lielākais ķēniņš. Tikai toreiz cilvēki to vēl droši vien nesaprata. Daudzi ticēja, nojauta, cerēja, citi interesējās, bet lielākais vairums neizpratnē raustīja plecus, vaicādami: “Kas tas tāds tur ir, kuru jūs sveicat kā ķēniņu? Ak, tas ir tas slavenais pravietis — Ješua no Nacaretes.”
Lai kā Baznīca savulaik ir interpretējusi šo Kristus ieiešanu Jeruzalemē, Jēzus nejāj uz stalta zirga un viņu nenes zeltītās nestuvēs, kā tas pienāktos. Viņš iejāj uz ēzelīša — uz necila, pat komiska lopiņa, uz muļķa simbola. Viņu nepavada bruņota sardze spožos tērpos ar sarkaniem apmetņiem, bet gan vairāk vai mazāk trūcīgu ļaužu pulks, kura centrā ir viņa mācekļi — mūsdienu valodā viņus varētu nosaukt par dīvaiņiem un bezdarbniekiem — hipijiem vai pat pankiem. Viņa ceļā neatritina greznu sarkanu paklāju, bet gan trūcīgie klāj savas drēbes.
Tomēr pasaules valdnieks nāca, lai izdarītu lielāko pavērsienu visā cilvēces vēsturē. Kā viņš pats bija iepriekš teicis — lai tiktu paaugstināts. Ļoti grūti dažkārt cilvēka prātā ir šīs lietas savienot. Paaugstināšana caur vislielāko pazemību — to mums vajadzētu atcerēties vienmēr, arī šajos Kristus augšāmcelšanās svētkos. Arī to, ka mēs bieži mēdzam kliegt, līdzīgi kā Jēzus pavadītāji, bet vai mēs protam klausīties? Raidot savas lūgšanas, vai mēs protam klausīties Dieva atbildēs? Viņš nerunā ar mums balsī un mūsu valodā. Bet Dievs ar mums runā un mūs uzklausa. Mums tikai vairāk jāmācās klausīties viņā un saprast viņa mums dotās zīmes.
