Anita, aizkraukliete — Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem nokļuvu slimnīcā, es vēl biju vidusskolniece.
Anita, aizkraukliete
— Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem nokļuvu slimnīcā, es vēl biju vidusskolniece. Ārstējošā daktere man uzreiz noprasīja — vai maniem vecākiem ir nauda? Es sapratu, ka vajadzīga maģiskā aploksnīte, un manī radās liela spīts par šādu klaju nekaunību. Vecākus brīdināju, lai neiedomājas ko maksāt. Nedēļu mani ārstēja ļoti minimāli, man kļuva arvien sliktāk, līdz pati no slimnīcas aizgāju, un cits ārsts man konstatēja kuņģa čūlu. Uzvārdus nevēlos nosaukt, jo abi ārsti vēl tagad strādā tajā pašā slimnīcā.
Gunārs Aiviekstē
— Esmu ārstējies Rīgā, un tur bez latiņa ieslidināšanas kabatā pat sanitāre pēc operācijas klāt nenāk. Ārsti stundām operē, bet, ja pacientam nav tuvinieku, kuri viņu aprūpē pēc operācijas, sekas var būt pat letālas. Sanitāres vai medicīnas māsas uzskata, ka viņas ir pārāk aizņemtas, lai spētu rūpīgi slimniekus pēc operācijas uzmanīt.
Rita no Aizkraukles pagasta
— Nekad. Man nav pieredzes šajā jomā. Kad izveseļojos, parasti ārstam kā pateicību atnesu ziedus. Es neapvainotos, ja man vajadzētu pašai pirkt zāles, kuru slimnīcā tobrīd nav. Tā taču var gadīties. Tomēr runas par ārstu lielo naudaskāri, manuprāt, ir pārspīlētas, jo, iespējams, uz daudziem godprātīgajiem mediķiem ēnu met tikai daži mantrauši. Tādiem, kuri pacientu ārstē atbilstoši naudasmaka iespējām, tomēr nevajadzētu par ārstu strādāt.
