Ja ārzemniekiem uzdotu jautājumu: “Kāds pēc rakstura ir latvietis?” — noteikti daļa respondentu atbildētu: “Dāsns!” Un kā gan ne?
Ja ārzemniekiem uzdotu jautājumu: “Kāds pēc rakstura ir latvietis?” — noteikti daļa respondentu atbildētu: “Dāsns!” Un kā gan ne? Tikai neliela daļa lauksaimniecībā izmantojamās zemes pieder vietējiem uzņēmumiem. Lielākā daļa ir ārzemnieku pārziņā.
No lielo lauksaimniecības zemes īpašnieku pirmā desmitnieka kompānijām, kurām kopumā pieder nepilni 27,5 tūkstoši hektāru zemes, tikai divās daļa pieder pašmāju uzņēmējiem, pārējie astoņi uzņēmumi simtprocentīgi pieder ārzemniekiem — dāņiem, zviedriem un vāciešiem.
Pēdējā laikā vērojama tendence, ka vairums zemes īpašnieku savas platības turpina palielināt, gadā vidēji iegādājoties no dažiem desmitiem līdz diviem simtiem hektāru zemes.
Patiesībā šis fakts no vienas puses uztverams kā noziegums pret nākamajām paaudzēm. Lielāko daļu zemes pārdeva juku laikos par santīmiem… Tagad latvietis bieži vien ir nomnieka statusā. Varbūt tās ir 700 gadu ilgās verdzības sekas? Izveidojies pieradums līkņāt sev nepiederošā zemē.
Taču no otras puses, 27 tūkstoši hektāru ir nieks, salīdzinot ar kopējo neapstrādāto lauksaimniecības zemi Latvijā. Varbūt lielāka problēma ir tā, ka tautiešiem pašiem pietrūkst prāta to izmantot.
Nesen, esot ceļojumā Jelgavas rajonā, gide stāstīja par kādu ekskursantu grupu no Latgales. Ceļojuma beigās kāda sieviete pēkšņi sākusi raudāt. Izrādās, viņu aizkustinājuši Zemgales koptie lauki. Caur asarām šņukstot, viņa teikusi: “Ja jūs zinātu, kā pie mums Latgalē viss aizaudzis!”
“Vai paši maz esat gatavi apsaimniekot šīs zemes, vai jums ir nauda un vēlme to darīt? Nez ko nemanu savos laukos, ka uz turieni kāds no Rīgas rautos zemi art un lopus audzēt. Bļaut jau visi māk! Valsts nav tikai valdība, pilsoņiem tika dota iespēja privatizēt, atgūt utt. zemesgabalus. Bet, tos atguvuši, īpašnieki ātri vien ārzemniekiem tos pārdod. Kur jūsu patriotisms?” — tā interneta komentāros jautā kāds lasītājs. Un viņam var tikai piekrist
