“Grūts jautājums, kas ir labs tēvs. Kā vīrietis spriežu, ka bijis daudz labu lietu, ko esmu redzējis savu tēvu darām un līdz ar to guvis priekšstatu, kā vīrietim jārīkojas. Tomēr šis tas arī pietrūcis. Taču — vai tāpēc man būtu iemesls sūdzēties? Daudziem, domājot par tēvu, palicis vien balts plankums vai svītriņa dzimšanas apliecībā,” ģimenes terapeits Sandis Ratnieks ieskicē ietekmi, kādu pilnīgi katra cilvēkbērna apziņā atstāj “tēva faktors”. Jautājums, kā to panākt uz labu!
Patriarhālās vērtības sākušas šķobīties
Tēva loma un statuss ir viens no daudziem, kurus uzņemas dzīves gaitā un kas prasa tā kvalitatīvu piepildījumu. Tāpat tas cieši saistīts ar vērtību sistēmu, kas dominē mūsu dzīves telpā.
“Domāju, ka joprojām esam patriarhāla sabiedrība, kaut daudzas sievietes pret to droši vien iebilstu, ka, piemēram, vīrs ir ģimenes galva. Tas tāpēc, ka notiek lielas globālas pārmaiņas. Reliģiskais mantojums vēl pastāv, taču ir tendence no tā atbrīvoties. Šai mūsdienu pieejai ir arī daudz labu lietu, bet pietrūkst skaidrības — cilvēka identitātes meklējumi notiek dažādos virzienos,” S. Ratnieks raksturo fonu, uz kā 21. gadsimta sākumā tiek izspēlēta tēva loma. Kā pozitīvu tendenci viņš, piemēram, min, ka, salīdzinot ar padomju gadiem, kur pārim svarīgāk par visu bija kaut ar sakostiem zobiem, bet “labi izskatīties”, un bērnu audzināšana — izteikta sieviešu padarīšana, mūsdienu vīrieši daudz vairāk uzmanības pievērš attiecību kvalitātei, kā arī iesaistās bērnu kopšanā un audzināšanā. Tas sen vairs nav pārsteigums, ka tēvi piedalās savu mazuļu dzemdībās, stumj bērnu ratiņus, maina viņu autiņbiksītes, vēlāk dodas uz bērnudārza pasākumiem un aktīvi piedalās skolas sapulcēs. Tomēr joprojām ir tādi, kas bēg no tā visa kā “velns no krusta”.
Runāties un apkamties
Ģimenes terapeits atgādina, ka vīrietis par tēvu nepiedzimst, bet top, un šo procesu ietekmē daudz dažādu faktoru. Ne tikai vērtības sabiedrībā, bet arī pieredze pašam ar savu tēti un vēlme mainīties.
“Ir lietas, kas nav nemaz tik vienkāršas, un pastāvīgi nākas cīnīties ar kādiem saviem pagātnes rēgiem, bet ticu, ka ir iespējams un vienlaikus jautājums — kā kļūt par labāku tēvu. Manuprāt, ir ļoti būtiski, ka pirmkārt vīrietis saredz atbildību rūpēties un nodrošināt savu ģimeni — esi taču izvēlējies būt kopā ar cilvēku, kuru mīli! Ģimene, bērni ir jūsu kopīgs projekts,” S. Ratnieks iedrošina uzņemties atbildības grožus.
Tomēr svarīgi, lai tēvs ne tikai parūpējas, lai bērni būtu paēduši, bet arī apmierina viņu emocionālās vajadzības. “Komunikācija ar dēliem un meitām atšķiras, bet tas ir nozīmīgi interesēties par viņu gaitām un kvalitatīvi pavadīt laiku. Bērnus vajag mīlēt, un tas nozīmē arī fizisku pieskārienu atbilstoši vecumam. Manuprāt, apskāvienam kā ģimenes rituālam ir liela nozīme. Arī ja atvases jau izaugušas,” pārliecināts terapeits. Protams, to nevar ieviest un apgūt vienā dienā. Tāpēc lieti noder, piemēram, tēvu atbalsta grupas jeb klubiņi, kur vīrieši dalās savā pieredzē. “Liels nopelns arī sievietēm, kuras bērnu audzināšanā iesaista savus vīriešus. Ir lietas, kuras viņiem grūti saprast un pat iedomāties. Īpaši, ja pašiem nav bijis piemērs,” piebilst Sandis.
Kļūt par
darbaudzinātāju
Tēvam bērna dzīvē ir vēl arī citi svarīgi uzdevumi. Ne tikai disciplinēt un novilkt robežas (īpaši dēlu audzināšanā puišiem laiku pa laikam svarīgi sajust tēva pārspēku, taču ļoti jāuzmanās no dusmām un nesavaldības, kas nodara milzu kaitējumu). Līdzīgi kā pārgriezt nabassaiti tēva misija ir kļūt par virzītāju un vadītāju plašajā pasaulē — turpina ģimenes terapeits.
“Mātes vairāk rūpējas par drošu vidi un telpu, bet vīrietis ved nedaudz tālāk. Mēs dzīvojam katrs savā šaurā pasaulē, kur kāds mūs ir ievadījis. Tas sākas ar vienkāršām frāzēm. Piemēram — paskaties, cik tas ir interesanti! Taču daudz atkarīgs, cik vīrieti pašu tas interesē un cik daudz viņš var atbalstīt bērnu pasaules izzināšanā. Ievadīšana pasaulē saistās arī ar darbaudzināšanu. Brīdī, kad jādara, bērns parasti nav lielā sajūsmā. Taču, ja kādreiz viņam vajadzēs, piemēram, pārlīmēt tapetes vai izkrāsot istabu, atvase to uztvers ļoti vienkārši. Kādreiz mums ir priekšstats, ka bērniem jānodrošina absolūti saulaina bērnība — galvenais, lai nes mājās labas atzīmes. Tomēr bieži rodas situācija, ka viņam it kā viss ir, bet neviens ar bērnu nenodarbojas — brīvs, bet pamests. Turklāt svarīgi apzināties, ka esam ģimene un ir lietas, ko darām visi kopā,” kļūt labam bērna pasaules veidotājam aicina S. Ratnieks.
Nodrošināt iespēju tikties
Tomēr nereti dzīve apmet kūleni, kad ģimene dažādu iemeslu dēļ izjūk. Taču tas nenozīmē, ka tētim, ja bērns palicis kopā ar mammu, būtu jāpārtrauc sava loma un jāzaudē statuss. “Šķiroties tā ir abu vecāku atbildība nodrošināt atvasei iespēju tikties. Ir arī gadījumi, kad, izjūkot attiecībām, vīrietis pilnībā aizmirst par savu bērnu. Taču es cienu tos tēvus, kuri apzinās, ka viņu atbildība ir joprojām rūpēties gan par bērna materiālajām, gan emocionālajām vajadzībām. Esmu rituālu piekritējs — vajadzētu noteikt konkrētu laiku, kad bērns ierodas pie tēva, un pavadīt to kvalitatīvi. Nevis — bērns visu dienu mētājas pa māju, bet tēvs nemaz nepienāk,” tēlo Sandis.
Sarežģīti mēdz būt arī tie gadījumi, kad bioloģiskā tēva vietu aizņēmis patēvs, kaut zināmi šādi ar lielo burtu rakstāmi vīri. “Tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. Stāsts ir par attieksmi, bet vai bērns ir gatavs ņemt to pretī un nemest acīs — kas tu tāds man esi! Katrā ziņā būtiski, lai kāda būtu situācija, cilvēks nāktu ar labo — labestību, labvēlību, labsirdību. Tas kausē ledu. Ne vienmēr uzreiz nāk atpakaļ, taču šajā lietā jābūt pastāvīgam,” raudzīties pozitīvi, augt un mainīties mudina S. Ratnieks. ◆
