Vērtējot Ozolsalas celulozes rūpnīcas projekta pretinieku jaunākos apgalvojumus, būtu jāsecina — kāpēc gan Latvijā būtu jābūvē celulozes rūpnīca, ja reiz tā tikai radīs milzīgu postu apkārtējai videi un nesekmēs reģionālo attīstību?
Vērtējot Ozolsalas celulozes rūpnīcas projekta pretinieku jaunākos apgalvojumus, starp kuriem nu jau pieminētas arī “indēšanas tieksmes”, radioaktīvie atkritumi no Černobiļas, drauds “vairs neēst Latvijas produktus” un aicinājums “aizliegt “Baltic Pulp” kā kaitīgu organizāciju”, būtu jāsecina — kāpēc gan Latvijā būtu jābūvē celulozes rūpnīca, ja reiz tā tikai radīs milzīgu postu apkārtējai videi un nesekmēs reģionālo attīstību?
Ir ļoti viegli apgalvot vistrakākās lietas, ja jau iepriekš zini, ka šos apgalvojumus nekad nevajadzēs pamatot un to patiesumu pierādīt. Šajā ziņā esam sliktākā situācijā, jo visu, ko mēs apgalvojam, mums jāspēj argumentēti pierādīt. To vides jomā no mums prasa ietekmes uz vidi izvērtēšanas normatīvie akti.
Pēdējo triju gadu laikā esam daudz strādājuši, iesaistot zinātniskos institūtus, zinātniekus un konsultantus, lai profesionāli izvērtētu visas iespējamās bažas un varbūtējās negatīvās ietekmes, un šī darba rezultāti ir izlasāmi mūsu interneta mājaslapā, virknē valsts un pašvaldību iestāžu, kā arī mūsu birojā. Turklāt visus šos datus martā iesniedzām Ietekmes uz vidi novērtēšanas valsts biroja neatkarīgo ekspertu izvērtēšanai.
Taču brīžam pat absurdie celulozes rūpnīcas projekta pretinieku izteikumi liecina, ka ne viss izskaidrots pietiekami detalizēti un rūpīgi — piemēram, mūsu redzējums par to, kā jaunā rūpnīca sekmēs reģiona attīstību un kāpēc vispār Latvijā būtu jābūvē kaut jel viena vienalga kāda rūpnīca. Galu galā jebkura rūpnīca, jebkura ražotne, jebkuri pārvadājumi, faktiski jebkura cilvēka darbība taču neizbēgami rada atkritumus, izmešus, notekūdeņus utt. Tad jau tikpat labi var jautāt — kāpēc Latvijā vispār kaut kas jāražo? Kāpēc nevar tikai ņemt un ņemt kredītus un dzīvot no starptautiskās palīdzības?
Atbilde ir īsa: šķiet, nebūtu viegli mūsu valstī atrast cilvēku, kurš tagad nenožēlotu sagrauto un izputējušo Latvijas rūpniecību. Pēc Otrā pasaules kara Padomju Savienība izrēķināja, ka valsts kara rezultātā ir zaudējusi trešo daļu savas nacionālās bagātības, bet Latvija deviņdesmito gadu sākumā, pārejot uz tirgus ekonomiku, zaudēja vairāk nekā trešo daļu sava tautsaimniecības iekšzemes kopprodukta. 1991. gada līmeni mēs neesam sasnieguši arī šodien.
Tiesa, Rīga VEF zaudējumu ir pārcietusi, Jelgava pēc RAF bankrota jau ir bēdīgākā situācijā. Bet kā jūtas, piemēram, jēkabpilieši, kuriem pēdējos gados nācies piedzīvot visu savu vērā ņemamo rūpniecības uzņēmumu bankrotu? Mēs, strādājot pie celulozes rūpnīcas projekta, to labi zinām, jo šajā reģionā jau esam darbojušies daudzus gadus, izpētot ne tikai iespējamo rūpnīcas ietekmi uz apkārtējo vidi un reģionālo infrastruktūru, bet arī regulāri tiekoties ar reģiona iedzīvotājiem un apzinot viņu viedokļus un vēlmes.
Izrādās, daudz labāk par rīdziniekiem viņi apzinās, ka labklājību patiesībā nevar sasniegt tikai ar tirgošanos un pakalpojumu sniegšanu. Moderna ražošana ir vajadzīga katrai valstij un reģionam, kas grib dzīvot ilgstošā pārticībā. Un te nu jautājums — vai ir iespējams paraudzīties uz šo projektu, ņemot vērā nevis tā acīm redzami ieinteresēto pretinieku emocijas, bet cilvēku un visas valsts intereses?
Pašlaik “Baltic Pulp” projekta pretinieki kā galvenos argumentus pret celulozes rūpnīcas būvi Ozolsalā min “nepareizas” tehnoloģijas un “nepareizu” izvietojuma vietu, “nepareizas” jaudas, “nepareizus” investorus utt. Taču, ņemot vērā, kā iebildumi ir izgudroti līdz šim, man nav nekādu šaubu, ka arī tad, ja tiktu mainīta rūpnīcas celšanas vieta, jauda un tehnoloģijas, izdomātu atkal jaunus iemeslus, kuru dēļ mūsu uzņēmums kā “kaitīga organizācija” būtu aizliedzams. Par spīti tam, ka tas, īstenojot šo projektu, Latvijā uzbūvētu vienu no pasaulē modernākajām un ekoloģiski drošākajām celulozes rūpnīcām, radītu jaunas darbavietas un uzņēmējdarbības iespējas, vairotu valsts un pašvaldību nodokļu ieņēmumus un stabilizētu cenas šobrīd eksportējamajai papīrmalkai. Šāds apgalvojums Zviedrijā, Norvēģijā, Vācijā, Somijā, Japānā, Kanādā, ASV un daudz kur citur attīstītajā pasaulē būtu uzskatīts par smieklīgu, taču pie mums tas dažreiz spēj atrast dzirdīgas ausis realitāti nesaprotošu vai negribošu saprast cilvēku vidū.
Tas, ko Latvijai piedāvā “Baltic Pulp” projekts, ir labākās tehnoloģijas un pilnīga atbilstība visām Latvijas un Eiropas Savienības vides normām, kuras pašas par sevi ir garants, ka Latvijā netiks uzbūvēts nekas tāds, kas nodarīs kaitējumu Daugavai, iedzīvotājiem, videi un dabai. Vēl piebildīšu, ka Somijā darbojas 17 šādu rūpnīcu un Somija līdz ar Zviedriju tiek uzskatītas par vadošajām valstīm pasaulē vides tīrības ziņā. Ticu, ka reiz arī mēs būsim tik pārtikuši, ka varēsim vides tīrības ziņā nostāties tām blakus. Šis, protams, nav arguments labi situētam Rīgas domniekam, kurš gadā nopelna vairāk nekā daudzi jēkabpilieši nopelnīs visā atlikušajā mūžā un kuram ir laiks viņam zināmu iemeslu dēļ izdomāt pasaciņas par Rīgas dzeramā ūdens sabojāšanu. Nez vai viņš sadūšosies ielūkoties to jēkabpiliešu acīs, kuriem gatavs atņemt cerību uz pārtikušāku nākotni, toties jau ir publiski paziņojis: “Es saprotu Jēkabpils un Krustpils pašvaldības, bet…”.
Jā, bet varbūt jūs, cienījamie lasītāji, domājat savādāk? Varbūt jums tomēr šķiet, ka labāku dzīvi bez jebkādiem “bet” ir pelnījis katrs un ikviens?
