Satiksmes ministrija izstrādājusi grozījumus likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”.
Satiksmes ministrija izstrādājusi grozījumus likumā “Par akcīzes nodokli naftas produktiem”. Tie paredz, ka no 2003. gada 1. janvāra Valsts autoceļu fondā ieskaitāmi 85 procenti iekasētā akcīzes nodokļa līdzšinējo 60 procentu vietā. Prognozējams, ka tādējādi naudas ceļu remontiem un kopšanai būs apmēram par 20 miljoniem latu gadā vairāk. Daļa šīs naudas tiks arī Aizkraukles rajonam, ja vien jaunā Saeima, ko vēlēsim oktobrī, grozījumus apstiprinās.
Darbinieki prasa simtu
Latvijas Ceļu darbinieku asociācija gan prasa, lai valsts akcīzes nodokļa naudu ceļu kopšanai atvēlētu simtprocentīgi vai vismaz deviņdesmit procentu. Tas autoceļu fonda budžetu palielinātu pat par 30 miljoniem latu gadā. Taču tāds palielinājums nav iespējams, jo no valsts budžeta dažas programmas jau finansē — maksā kompensācijas zemniekiem par izlietoto dīzeļdegvielu, kompensāciju pasažieru pārvadātājiem un citas. Nauda šiem mērķiem atvēlēta arī no iekasētā akcīzes nodokļa.
— Arī 85 procenti akcīzes nodokļa Latvijas ceļu situāciju nedaudz uzlabotu, — spriež Latvijas autoceļu direkcijas Aizkraukles nodaļas vadītājs Ludvigs Šteinbergs. — Aizkraukles rajonā esošo valsts ceļu kopšanai un labošanai Valsts autoceļu fonds piešķir apmēram vienu miljonu latu gadā, iedalot konkrētas naudassummas noteiktiem objektiem. Naudu to pārziņā esošo ceļu kopšanai saņem arī pašvaldības. Būs vairāk naudas, būs arī labāki ceļi.
Lielākas nodevas — vairāk līdzekļu
Kvalitatīvākiem Latvijas ceļiem vajadzētu kļūt katru gadu, jo naudas to kopšanai ir arvien vairāk. Piemēram, transportlīdzekļu ikgadējās nodevās, kas nonāk Valsts autoceļu fondā, 1994. gadā samaksāti 3,38 miljoni latu, bet 2001. gadā — jau 8,66 miljoni. Šogad šī summa būs vēl lielāka (plānoti vismaz 10,7 miljoni), jo transportlīdzekļu ikgadējā nodeva no 1. janvāra palielināta par 50 procentiem.
Katru gadu pieaug arī akcīzes nodokļa naftas produktiem ieņēmumi. Tā ir svarīgākā Valsts autoceļu fonda ieņēmumu daļa, jo veido 85—90 procentu no fonda budžeta. 1995. gadā no šī nodokļa ceļiem atvēlēja 8,62 miljonus latu, bet 2001. gadā — 42,23 miljonus latu. Šogad no akcīzes nodokļa naudas ceļiem plānots tērēt 60,3 miljonus latu, bet nākamgad šis skaitlis varētu ievērojami palielināties, ja 60 procentu vietā ceļiem atvēlēs 85 procentus šādi iekasētās naudas. Piedevām katru gadu Latvijā ir arvien vairāk automašīnu, tātad palielinās gan degvielas patēriņš un samaksātais akcīzes nodoklis, gan transportlīdzekļu nodevas.
Ir kredīti un ārzemnieku palīdzība…
Vēl viens finansējuma avots ir kredīti. Pēdējos kredītus — 7,6 miljonu latu apmērā — Satiksmes ministrija Valsts autoceļu fonda vajadzībām ņēmusi pērn. Līdz šīgada janvārim pavisam ņemti astoņi kredīti 54,1 miljona latu kopsummā. Arī šī nauda izmantota ceļu kopšanai un remontam. Visvairāk — 31 miljons latu — tērēts valsts autoceļu melnā seguma atjaunošanai. Kredīti un to procenti jāatmaksā no autoceļu fonda.
Naudu ceļiem atvēl arī valsts pamatbudžetā (2001. gadā 2,43 miljoni latu) un piešķir Eiropas Savienība (2001. gadā — 2,87 miljoni latu).
…bet ceļi sliktāki
Tomēr autovadītāji joprojām pamatoti ir neapmierināti ar sliktajiem ceļiem. Vasarā automašīnas lūst daudzajās bedrēs, ziemā problēmas sagādā sniegs un ledus. Arī brauktuves ar melno segumu arvien vairāk nolietojas, bet grants ceļi asfaltēšanu, šķiet, tik drīz nesagaidīs. Naudas it kā vairāk, bet ceļi sliktāki! Tā vien šķiet, ka tiem atvēlētā nauda iztek smiltīs. Kādēļ tā?
Latvijas autoceļu direkcijas Valsts autoceļu fonda daļas vadītājs Vilnis Millers pārskatā par fonda finansējumu 2001. gadā skaidro, ka šo naudu lieto ne tikai ceļu kopšanai un remontam, bet arī citiem mērķiem: pasažieru pārvadājumu dotēšanai, dzelzceļa infrastruktūrai un citiem.
Līdz ar to valsts un lauku autoceļu programmas finansēšanai paliek tikai nepilnu 60 procentu no akcīzes nodoklī un transportlīdzekļu nodevās iekasētās naudas, kura izlietojama ne tikai būvdarbiem, bet arī projektēšanai, ceļu pārvaldīšanai, pasūtījumu un kredītu atmaksai.
Turklāt katru gadu palielinās degvielas, materiālu cena, maksa par komunālajiem pakalpojumiem, pieaugusi arī valsts noteiktā minimālā darba alga.
Jāgaida līdz Jāņiem
Nauda ceļu būvētājiem bieži vien ilgstoši jāgaida. Kā stāsta Ludvigs Šteinbergs, Valsts autoceļu fonda kārtējā gada naudu var saņemt tikai vēlā pavasarī, un reāli darbi sākas vasarā.
— Valsts autoceļu fonda budžetu plāno jau iepriekšējā gada beigās, bet naudu var dabūt krietni vēlāk, — stāsta Šteinberga kungs. — Kamēr izsludina konkursu projektētājiem, izstrādā projektu un izsludina jaunu konkursu darbu veicējiem, aizrit vairāki mēneši. Bieži vien ceļu labot sāk tikai pēc Jāņiem, kad jau traucē lietus, klāt rudens, līdz ar to neko daudz nevar padarīt. Piemēram, šogad pavasarī bija labs laiks, varēja strādāt, bet vēl nebija naudas. Ceļu remontētāji un būvētāji nīka bezdarbībā. Tagad ir nauda, taču drīz klāt rudens, tāpēc jāstrādā pat sestdienās un svētdienās, lai ieplānoto paveiktu. Firmas jaunus pasūtījumus pat spiestas atteikt, lai varētu izpildīt jau esošos. Absurda situācija: pusgadu sēž dīkā, tagad raujas bez atelpas. Gadās arī, ka darbi kavējas paredzētā finansējuma trūkuma dēļ — prognozēja lielākus ieņēmumus, bet iznāca mazāk.
Pilda pārraugu funkcijas
Valsts autoceļu budžeta naudu un tās izlietojumu paredzētajiem mērķiem Aizkraukles rajonā pārrauga Latvijas autoceļu direkcijas Aizkraukles nodaļa. Tajā strādā trīs cilvēki, un viņu pienākums ir pārvaldīt valsts ceļus, pārraudzīt citu īpašumu ceļus, veicamos darbus, konsultēt pašvaldības, sagatavot ziņojumus, pārskatus.
— Mēs naudu nevaram tērēt, kā ienāk prātā, — stāsta Ludvigs Šteinbergs. — Par katru objektu notiek cenu aptauja, un darbiem atvēl noteiktu naudassummu. Darbu veicējus izvēlas konkursos. Savukārt mēs kontrolējam, lai viss būtu paveikts kvalitatīvi. Raugāmies arī, vai to pārziņā esošos ceļus kopj un remontē pašvaldības, mežu darbinieki. Pārbaudām, vai ceļus nebojā.
Vainīgie pasmīn un aizbrauc
Ceļus Aizkraukles rajonā bojā visai bieži. Tas tādēļ, ka te aktīvi izstrādā mežu, ir vairāki karjeri, kurus apkalpo smagsvara automašīnas. Tieši smagā tehnika brauktuves bojā visvairāk.
— Maksimālais pieļaujamais svars uz šosejas Rīga—Daugavpils ir četrdesmit tonnu, uz pārējiem ceļiem — trīsdesmit. Taču bieži brauc automašīnas ar krietni lielāku svaru, — stāsta Šteinberga kungs. — Par to vainīgos var sodīt, bet viņi par mūsu aktiem tikai pasmīn un aizbrauc. Nav izstrādāts mehānisms, kā sodu piemērot. Mani uz ceļa redzot, pārkrautās kravas automašīnas vadītājs nemaz neapstājas. Ko es viņam varu padarīt?
Latvijas autoceļu direkcijas Aizkraukles nodaļas darbinieki nesekmīgi cīnās arī ar neapzinīgajiem mežizstrādātājiem, kuri baļķus nokrauj ceļa malās, tās bojājot.
Par bojājumiem saņem kompensāciju
Ceļu segumu, apmales, balstus, ceļa zīmes un citus elementus nereti sabojā satiksmes nelaimes gadījumā. Tad Autoceļu direkcijai ir cerības saņemt apdrošināšanas naudu, jo likumā par obligāto civiltiesisko apdrošināšanu paredzēts, ka naudu var saņemt visas cietušās puses, arī bojāto ceļu konstrukciju pārvaldītāji. Apdrošināšanas izmaksas process gan ir ļoti ilgs, un nekad zaudējumi nav atlīdzināti pilnībā.
— Autovadītājs Skrīveros, pie “Klidziņas”, sabojāja autobusu pieturas nojumi. Zaudējumi vismaz 1000 latu, bet apdrošinātāji aprēķināja tikai 570 latu, — stāsta Ludvigs Šteinbergs. — Turklāt tos pašus jāgaida vairākus mēnešus.
Iespējams, situāciju varētu uzlabot ceļu apdrošināšana, taču Latvijā tādas prakses nav.
Teritoriālā reforma jau veikta
Latvijas autoceļu direkcijas Aizkraukles nodaļa sadarbojas ar citu rajonu nodaļām, jo darbs visiem ir kopīgs, tāpat kā finansējums ceļiem, kuri šķērso vairāku rajonu robežas.
— Mēs nešķirojam, vai tas ir Aizkraukles vai Ogres rajons. Strādājam kopīgi, — stāsta Ludvigs Šteinbergs. — Piemēram, ceļš Ķegums—Jaunjelgava ir gan Aizkraukles, gan Ogres rajonā. Protams, abu rajonu speciālisti strādājam kopā, jo esam viena iestāde. Tādu kopīgu darbu ir arvien vairāk, un rajonu robežas pamazām izplēn.
Ceļus pa rajoniem vairs strikti nedala arī ceļu kopēji un remontētāji. Visa Latvija sadalīta četros ceļu rajonos, un aizkrauklieši ietilpst valsts akciju sabiedrības “Centrālā reģiona ceļi” sastāvā. “Centrālā reģiona ceļu” sastāvā ir arī Rīgas, Jelgavas, Bauskas un Ogres rajons.
Jāstrādā profesionāļiem
Kopā strādājot, darbs ir efektīvāks un rezultāts labāks, uz ceļa strādā profesionāļi.
— Latvijā ir daudz firmu, kas remontē ceļus, bet ne visiem ir zināšanas un prasme, — stāsta Ludvigs Šteinbergs — No malas raugoties, šķiet, ka ceļu remonts un kopšana tāds nieks vien ir, bet patiesībā tas ir smags darbs. Pirms pāris gadiem dažas Aizkraukles rajona vietējās pašvaldības apņēmās pašas organizēt ceļu tīrīšanu, par to saņemot naudu no Valsts autoceļu fonda. Diemžēl ceļus iztīrīja tikai pāris reižu — pēc pamatīgāka puteņa traktors salūza, un bija jābrauc “Centrālā reģiona ceļu” Aizkraukles ceļu rajona tīrītājam. Arī labot bedrītes melnajā segumā gribēja vairākas firmas, bet nekas labs neiznāca, jo lāpījums jau pēc pāris mēnešiem sadrupa. Katram jādara savs darbs, un uz ceļa jāstrādā tiem, kas to māk.
Kļūdas jālabo pašiem
Ja nu tomēr ceļu būvētāji savu darbu neprot un ceļu uzbūvē nekvalitatīvu, kļūdas jālabo pašiem par saviem līdzekļiem.
— Ceļus būvējot un labojot, darbiem ir no divu līdz triju gadu ilga garantija. Ja tās laikā rodas bojājumi, būvniekiem tie jānovērš, — stāsta Šteinberga kungs. — Spilgtākais piemērs ir ceļš Nereta—Valle. Tā cietais segums sāka drupt jau gadu pēc uzklāšanas, un šovasar Ogres firma “Ceļdaris”, kas to klāja, bojājumus novērsa. Firmai tas noteikti radīja zaudējumus, taču arī valsts nevar atļauties maksāt par nekvalitatīvu darbu.
Katrā krastā pa iecirknim
Aizkraukles rajonā ceļus kopj valsts akciju sabiedrības “Centrālā reģiona ceļi” Aizkraukles ceļu rajons. Daugavas labajā krastā ir pirmais iecirknis ar punktiem Koknesē un Gostiņos, kreisajā krastā — otrais iecirknis ar punktu Neretā. Centrs un vēl viens otrā iecirkņa punkts ir Aizkrauklē. Aizkraukles ceļu rajonā strādā piecdesmit cilvēku, ir 34 smagās tehnikas vienības.
— Mums viss jāpērk pašiem, — stāsta Aizkraukles ceļu rajona direktors Māris Sauka. — Nesen akciju sabiedrība nopirka lietotu greideru “Lannen” un jaunu iekrāvēju “Case”.
Drošība pieciem gadiem
Tādus pirkumus akciju sabiedrība var atļauties tikai tādēļ, ka ar Autoceļu direkciju uz pieciem gadiem noslēgts līgums par valsts ceļu kopšanu. Vismaz kādam laikam darbs garantēts.
— Mēs esam lielākā organizācija, kas diendienā kopj valsts ceļus Aizkraukles rajonā — greiderējam, tīrām sniegu, kaisām un pildām citus darbus. Veicam apmēram 90 procentu lielāko darbu, sīkus pasūtījumus izpilda arī citi, — stāsta Māris Sauka. — Par valsts ceļu kopšanu mums bija līgums pieciem gadiem, kas tikko kā beidzās. Atkal piedalījāmies konkursā un uzvarējām. Slēgsim līgumu arī nākamajiem pieciem gadiem. Konkursā bijām vienīgie pretendenti, lai gan vēlmi tajā piedalīties izteica divpadsmit firmu.
Atkal “vainīgs” sliktais laiks
Braucēji “Staburagam” nereti sūdzas, ka ceļi vasarā ir bedraini, bet ziemā — piesniguši vai slideni. Arī paši daudzreiz esam pārliecinājušies, ka Aizkraukles rajonā, tāpat kā citviet Latvijā, daudzi ceļi ir katastrofāli.
— Vainojams sliktais laiks, — skaidro Māris Sauka. — Šovasar ir tik sauss, ka uz ceļiem veidojas smilšu “vannas”, kurās automašīnas iegrimst. Diemžēl neko nevaram darīt, jo, kamēr neuzlīs, smilšu “vannas” nezudīs. Mēģinām ceļus greiderēt, bet tas palīdz tikai īsam brīdim, pēc tam “vannas” veidojas atkal.
Kā mēdz teikt, Latvijā laika apstākļi vienmēr “vainīgi”: slikti, ja līst, vēl sliktāk, ja spīd saule. Kad tad īsti būtu labi?
Brauc tikai tad, kad vajag
Grafika, kad un kuru ceļu greiderēt, aizkraukliešiem nav. Tāds bijis tikai padomju gados, kad “no augšas” bija noteikts, cik bieži ceļš jālīdzina.
— Grafikam nav nekādas nozīmes, — uzskata Šteinberga kungs. — Tā bija pirms piecpadsmit gadiem, kad greideru bija jānorīko vienalga — vajadzēja to vai nē, lai tikai cilvēki redzētu, ka traktors brauc. Tagad brauc tikai tad, kad ceļš tiešām jāgreiderē.
Tāpat ir arī ziemā — sniega tīrītāji izbrauc tikai tad, kad sasnidzis sniegs. To tīrot, grafiks tomēr ir — tas nosaka secību, kādā ceļi jātīra.
Slēdz līgumus ar pašvaldībām
“Centrālā reģiona ceļu” Aizkraukles ceļu rajons ceļus arī remontē. Šī organizācija vienīgā Aizkraukles rajonā specializējusies cietā seguma bedrīšu labošanā ar šķidro emulsiju. Materiālu paši neražo — to pērk Tukumā.
— Tas ir diezgan tālu, bet esam pārliecinājušies, ka Tukumā ražotā emulsija ir viena no kvalitatīvākajām, — stāsta Māris Sauka. — Par ceļu remontu mēs slēdzam līgumus ar pašvaldībām un privāto ceļu īpašniekiem. Piedalāmies arī pasūtītāju konkursos, bet uzvaram ļoti reti. Piedāvājam reālas cenas, bet ir firmas, kuras tās apzināti samazina, lai tikai iegūtu pasūtījumu.
Darbos iesaistīs vietējos
Aizkraukles ceļu rajonam mazāk darba varētu būt nākamajā gadā, jo Satiksmes ministrijas sagatavotā “Valsts programma vietējo uzņēmumu un lauku saimniecību iesaistīšanai valsts un pašvaldību autoceļu sakārtošanā un uzturēšanā” paredz iesaistīt vietējos uzņēmumus un lauku saimniecības.
Latvijas pašvaldību savienības priekšsēdētājs Andris Jaunsleinis atzīst, ka tas jau notiek, jo pašvaldības savu ceļu kopšanā vietējos uzņēmumus un zemniekus iesaista bieži vien. Nu tas būtu obligāts pasākums.
Valsts akciju sabiedrības par tādu perspektīvu gan nav sajūsmā. Citu darbu veicēju iesaistīšana nozīmētu naudas dalīšanu, kā arī sagādātu profesionāļiem papildus rūpes — jaunie darbu veicēji būs jāapmāca. Kā saka valsts akciju sabiedrības “Latgales ceļi” prezidents Juris Millers, “uzticot speciālos darbus neprofesionāļiem, varam “iebraukt auzās””.
Maksas šosejām vēl nav laiks
Ceļi Latvijā neiepriecina. Katru gadu kaut ko labo, remontē, bet joprojām daudzi ir neizbraucami. To remontam vēl arvien nepietiek naudas. Citviet Eiropā naudu ceļiem iegūst, pasludinot tos par maksas ceļiem. Vai Latvijā tas līdzētu?
— Šaubos, vai te maksas ceļus varētu izveidot, — spriež Ludvigs Šteinbergs. — Lai to izdarītu, paralēli jābūt arī bezmaksas ceļam, pa kuru braukt tiem, kas nevar samaksāt.
Turklāt neviens braucējs nemaksās par bedrainu ceļu. Tas vispirms jāsalabo, tikai tad var prasīt naudu. Taču naudas labošanai nav. Ja valsts ceļu politika nemainīsies, mēs vēl ilgi brauksim pa bedrēm un grambām, par tiem maksājot milzīgas transportlīdzekļu nodevas un lielas naudassummas tērējot mašīnu remontam.
***
FAKTS.
Aizkraukles rajonā ir 733,8 kilometri valsts ceļu, 924 kilometri pašvaldības ceļu un 183 kilometri ielu. Vēl 442 kilometri ceļu ir mežsaimnieku pārziņā, bet viņi naudu to labošanai no Valsts autoceļu fonda nesaņem.
