“Šitajā čuhņā nav ko darīt, laikam būs jābrauc atpakaļ uz mājām,” nesen dzirdēju sakām kādu lielmanīgu jaunieti, kurš ciemojās pie vecākiem.
“Šitajā čuhņā nav ko darīt, laikam būs jābrauc atpakaļ uz mājām,” nesen dzirdēju sakām kādu lielmanīgu jaunieti, kurš ciemojās pie vecākiem. Ar mājām viņš bija domājis ārzemes, kur strādā kādā lauku saimniecībā.
Latvijā ir izveidojusies paradoksāla situācija — ir bezdarbs, bet tajā pašā laikā nav kas strādā. Jau šobrīd Latvijā nodarbināti vairāk nekā trīs tūkstoši viesstrādnieku. Viņu izmantošana gan ir ļoti neizdevīga — par katru strādājošo jāmaksā 35 latus liela valsts nodeva, uzturēšanās atļaujas saņemšana maksā līdz pat 170 latiem. Turklāt likums nosaka — alga nedrīkst būt mazāka par vidējo valstī — 246 latiem. Labs likums – tikai nezin kāpēc domāts vienīgi ārzemniekiem. Tā ir klaja netaisnība attiecība pret vietējiem, jo viņi bieži vien saņem mazāku algu.
Lai arī ārzemnieku darbā pieņemšanas noteikumi ir stingri, Nodarbinātības valsts aģentūrā jau vērsušies gandrīz 20 uzņēmumu ar lūgumu atļaut ievest viesstrādniekus. Turklāt šī tendence pieaug. Piemēram, “Liepājas metalurgā” trūkst ap 100 strādnieku. Ja neizdosies atrast vietējos, plānots aicināt viesstrādniekus. Tiesa, daži uzņēmumi rīkojas “viltīgāk”. Piemēram, akciju sabiedrība “Lauma” organizē veļas šūšanu lētākās valstīs — Baltkrievijā un Ukrainā. Pēc tam gatavo produkciju ved atpakaļ uz Latviju un pārdod. Uzņēmums pelna, bet Latvijas šuvējas paliek bez darba.
NVA statistika liecina, ka visvairāk trūkst mazumtirdzniecības veikalu pārdevēju, palīgstrādnieku, celtnieku, automobiļu vadītāju.
Ekonomikas ministrija norāda, ka situācija darba tirgū ir apzināta un no 2007. gada 1. jūlija valstī būšot iestāde, kas koordinēs darba tirgus ilgtermiņa prognozēšanas sistēmas izveidi valstī. Taču valdība tagad ir cita, un diezin vai koordinēšanai daudz latviešu būs palicis.
