Kad 2004. gadā Eiropas Savienībā iestājās jaunas dalībvalstis, Vācija uz diviem gadiem noteica darba ierobežojumus ES valstu iedzīvotājiem, jo nobijās, ka darba meklētāji pārplūdinās valsti.
Kad 2004. gadā Eiropas Savienībā (ES) iestājās jaunas dalībvalstis, Vācija uz diviem gadiem noteica darba ierobežojumus ES valstu iedzīvotājiem, jo nobijās, ka darba meklētāji pārplūdinās valsti. Vāciešiem jau ir precedents ar turku imigrantiem. Kad pirmais termiņš beidzās, ierobežojumus pagarināja vēl uz trijiem gadiem. Tagad Vācija pieļauj iespēju atvērt darba tirgu pirms 2009. gada, jo valstī jūtams akūts darbaspēka trūkums — nepietiek gan augsti kvalificētu speciālistu, gan zemu atalgotu strādnieku.
Bezdarbs Vācijā it kā nav liels — jūnijā tikai 8,8%, un pēdējos četrpadsmit gados tas ir zemākais rādītājs. Taču iedzīvotāji valstī noveco, dzimstība ir zema, un darbaroku nepietiek. Nekas cits neatliek — jāļauj strādāt iebraucējiem. Ko tas nozīmē Latvijai? Vai sagaidāms, ka darba meklētāji no mūsu valsts dosies arī uz Vāciju? Latviešu kopienas Lielbritānijā un Īrijā jau ir izveidojušās un nostabilizējušās, un eksperti domā, ka visi, kuri gribēja, peļņā uz šīm valstīm jau ir aizbraukuši. Par aizbraucēju skaita samazināšanos liecina arī fakts, ka no šīm valstīm Latvijas banku kontos vairs neieskaita tik lielas naudassummas, kā pirms dažiem gadiem.
Tomēr daudzi uzskata, ka Vācija cīņā par darbaspēku Latvijai ir drauds. Aizkraukles rajonā ciešākā draudzība ar Vācijas pilsētām ir Aizkrauklei un Koknesei. Latvieši turp dodas ciemos, viesojas mūsu pašdarbnieki, jaunieši vasarā dažus mēnešus brauc arī pastrādāt un nopelnīt. Protams, līdz šim — neoficiāli, jo dabūt darba atļauju Vācijā nav nemaz tik viegli. Arī paši saimnieki vai uzņēmumu īpašnieki labprātāk iebraucējus nodarbina nelegāli nekā maksā par viņiem nodokļus. Ja Vācija tiešām atvērs darba tirgu, tad strādāt varēs legāli, izmantojot arī šīs valsts sociālās garantijas. Tikai Latvijai no tā labāk nebūs — zaudēsim darbarokas, kas mums pašiem tik ļoti nepieciešamas.
Pazīstamai jaunietei, kura pošas darbā uz Angliju, jautāju, vai viņa labāk izvēlētos Vāciju? “Varbūt,” viņa atteica, “salīdzinātu, kur vairāk var nopelnīt. Vācija man būtu piemērotāka, jo skolā mācījos šo valodu.” Tātad — kur vairāk maksātu, turp arī dotos. Un lidmašīna aizvizinātu prom no dzimtenes vēl vienu jaunu cilvēku. Cik ilgi valsts to pieļaus?
